1936. gadā Cēsu vēstīs pārdesmit turpinājumos H. Enzeliņš stāstīja stāstu, ko pats bija nosaucis par Skatu Cēsu pilsētas un novada pagātnē. Stāsta sākums, kā jau pienākas, meklējams vēl aizvēsturē, un pamazām vien, soli pa solim lasītājs tika vests arvien tuvāk tābrīža mūsdienām. Stāsts, lai arī bagāts visādām detaļām, nav tik smalki izstrādāts, kā, piemēram, Āraišu draudzes mācītāja P. Bērenta grāmata par viņa draudzes vēsturi, taču - tikko tajā sāk parādīties atpazīstamas vietas un vārdi, ar tiem pietiek, lai katru turpinājumu izlasītu no pirmā burta līdz pēdējam punktam.
Tā, piemēram, Cēsu vēstu 162. numurā Enzeliņš pievēršas polim Drobišam, kura vārdā nosaukta arī Drabešu (Drobbusch) muiža, un norāda, ka vienā no viņam piederīgām vakām bijuši šādi ciemati: "Reuden, Kaikenen, Vilkussan, Klabbian, Jakulem, Leppeks", un ar tiem vēl viens bezļaužu ciemats, viena muiža un vēl nedaudz zemes. Sīkums par to muižu, arī tas "nedaudz zemes" nieks. Bet tās ziņas par vakām nāk no gadiem, kuru pieraksts sākas ar "viens seši", no 17. gadsimta. Un, ja ņem vērā, ka laika gaitā ne vienas vien mājas citām pievienotas un savu vārdu zaudējušas, savukārt citas - vēlāk un no jauna iekoptas, ir tāda mazliet svarīga sajūta, ieraugot Klabus to mājvārdu vidū, kas sarakstos stāv vēl no tiem laikiem. Bulle, manu Rudzīšu mītnesvieta pirms pārcelšanās uz Klabiem, arī pastāvējušas jau tajā laikā. Bet ar to vietu vēl neesmu sajūtu līmenī sasaistījusies - varbūt tāpēc, ka nekad tur nav būts.
1777. gadā Enzeliņa stāsts pievēršas zemnieku sūdzībai par savu dzimtas kungu, kas citur dēvēta pat par dumpi, jo nav izpalikusi arī kaušanās. Sūdzību bija parakstījis 71 zemnieks un tās mērķis bija panākt, ka turpmāk viņi klausītu tikai ķeizaram un tam arī maksātu un strādātu. Dzimtas kungs nebija labs patrāpījies, lai neteiktu vairāk. Savu, kā jau varēja paredzēt, zemnieki nepanāca, lai arī muižnieks saņēma norādījumu, ka pavisam pēc sava prāta izdzīt zemniekus viņam nav ļauts, par dumpošanos arī viņiem tika prāvi sodi. Četrus - Sorķu Mārci, Žagaru Krišu no Putras (kas bija sastādījis komisijai iesniegto rakstu), Putras Juri un tā brāli Jāni - atzina par kriminālnoziedzniekiem. Putras Jurim tika viens gads kroņa darbu un 20 pāri vienkāršu rīkšu pirms un pēc soda izciešanas, Žagaru Krišam - divi gadi kroņa darbu un 10 pāri asu rīkšu pirms un pēc soda izciešanas. Pie baznīcas. Pie baznīcas strīpām vien pēra arī pārējos dumpīgos zemniekus - kā brīdinājumu citiem pagastiem, bet, mācītājprāt, apkaunojumu viņa draudzei.
Kāpēc man acīs iekrita šis stāsts, kurā nav neviena Rudzīša? Tāpēc, ka mana Mārieta ap to 1777. gadu piedzima tieši Putrās. Un kas zina, vai kāds no tiem trim Putru vīriem, ja vien būtu vairāk dokumentu pieejami, neizrādītos viņas tēvs. Un pat ja nebija, viņas vecāki turpat līdzās šī notikuma atslēgas cilvēkiem mitinājās un gan jau arī vismaz saimes sarunu līmenī tajos bija iesaistīti.
