pirmdiena, 2016. gada 25. janvāris

Straumēnus meklējot

Virzas Straumēnus bieži dēvē par mītiskiem, nez kāpēc pieņemot, ka tie uzrakstīti pārāk skaisti, lai varētu būt bijuši taisnība. Protams, ne viss tur ierakstīts, un, iespējams, tieši skaudrākās realitātes daļas viņš izvēlējies atstāt ārpus sava teiksmainā rāmja, lai tās nebojātu to burvību, ko viņš radījis. 

Taču zinot, ka Virza izaudzis, vērojot divu māju sadzīvi vietā, kas to burvību elpo vēl šodien, un lasot viņa laikabiedru dotos Billīšu un Rāceņu aprakstus, viņu redzējumu par Virzas vecākiem un to dienas gājumu, nemaz nepārsteidz, ka abas šīs mājas kaut kādos savas vēstures brīžos nesušas arī Straumēnu vārdu. Gan jau īstāki vēsturnieki par mani, mazliet papētot, varētu pastāstīt, kā tas nosaukums veidojās un kur pazuda, bet fakts paliek - vismaz 1825. gadā Billītes un 1857. gadā Rāceņus Iecavas mācītājs ir zinājis ar Straumēn-vārdu. Tas nav no zila gaisa vai poētiskas iedvesmas ņemts.



piektdiena, 2016. gada 22. janvāris

Citos novados

Tāds gadījums Iecavas draudzē, 1793. gadā.

Vispār Iecavas draudzes grāmatās vismaz pagaidām savas saknes nemeklēju, taču dažkārt uzpeld šādas tādas mazas intereses, kuru vārdā parakt arī to novadu krājumos, kas uz mani tieši neattiecas.
Tā nu šobrīd esmu iegrimusi Elzas Stērstes un Edvarta Virzas priekšteču dzīvesgājumos. Virzas senči bija piederīgi Iecavas draudzei, tad nu tās krustu šķērsu tagad lasu.

Iecavas draudzes grāmatas, salīdzinot ar visām citām, ko līdz šim gadījies pētīt un lasīt, ir īpašas - tās rakstītas ne krieviski, ne vāciski, bet latviski, jau 18. gadsimtā. Tur dzimuši dēli un meitiņas, un ik pa brīdim kāda dzimšana vai cits dzīves notikums aprakstīts vairāk nekā vienā teikumā. Nu gluži kā šis, kuram garāmejot uzdūros un negribēju pazaudēt.