Tamborētā šalle un mēteļa poga jeb mīlestība no pirmā acu skata

No vecmāmiņas māsīcas sūtītajiem atmiņu stāstiem:

"Pēc vairāk nekā neveiksmīga mēģinājuma būt par guvernanti, viņa atgriezās savā dzimtajā pilsētā, vienā no lielākajām Latvijas pilsētām - Liepājā, un atrada darbu kā pārdevēja kādā ekskluzīvā apavu salonā. Tā saimnieks tobrīd bija prom Vācijā, viņa to vēl nebija satikusi.

Kādu dienu viņa steidzās pa šauru gaiteni uz savu darba vietu, kad gaiteņa otrā galā atvērās durvis. Pa tām iesteidzās izskatīgs džentlmenis plīvojošā lietusmētelī. Abi mēģināja paspraukties viens otram garām, un tamborētā šalle, kura viņai bija ap pleciem, aizķērās aiz vienas no viņa lietusmēteļa pogām. Pirkstiem trīcot no kauna, viņa mēģināja šalli atāķēt un sarkdama palūkojās augšup, ieraudzīdama sev pretī smaidām uzjautrinātu vīrieša seju. Viņam bija laipnas, zilas acis, biezi, viļņaini mati un labi koptas ūsas, bez kurām gadsimtu mijā nebija iedomājams neviens džentlmenis.

Tā bija mīlestība no pirmā acu skata abiem - nabadzīgajai pārdevējai un turīgajam veikala saimniekam. Viņš viņu mēdza dēvēt par savu saulstariņu, un viņa jutās droša un pasargāta viņa ēnā."

Viņš - mans vecvecvectēvs Kārlis Frīdrihs Štrauss.
Viņa - mana vecvecvecmāmiņa Julianne Lina Štrauss, dzimusi Bitīt

Vecvecvecmāmiņa Julianne

Līdzīgi kā Mārietai no opja radu saimes, esmu pieķērusies krietni "nesenākai" radiniecei no omes puses - savai vecvecvecmāmiņai Juliannei Linai Štrauss. Par viņas stāstu diemžēl nākas teikt - tik parasts stāsts iz latviešu mazo cilvēku stāstu vēstures pūralādes. No bagātu māju lepnās saimnieces karš lika pārtapt par bēgli un atstāt ne tikai mājas, bet arī Latviju.
Patvērumu viņa rada Vācijā, taču tikai viens no trim bērniem, meita Auguste Ilona, bija izvēlējusies to pašu, bēgļu, ceļu, par pārējiem, Padomju savienībā palikušajiem, kā Augustes meita Silvija vēlāk rakstīs atmiņās, viņi neko vairs nezināja.
Julianne krietnu brīdi neko nezināja arī par Augusti un viņas mazbērniem, un, kad atkalsatikšanās, nu jau drošībā, notika, Juliannes mazdēls Rolfs atceras, ka viņa atvērusi durvis un noģībusi, jo savā prātā jau bija samierinājusies, ka uz visiem laikiem neatgriezeniski zaudējusi arī viņus. Silvija raksta, ka viss ko Oma varēja pateikt tikšanās brīdī, bijis "Mani bērni, mani bērni, ak, Dievs, mani bērni...".
Bet par spīti visam, fotogrāfijā, kura uzņemta DP nometnē, Julianne izskatās šādi. Skaista, ziedoša, smaidoša un bezgalīgu dvēseles spēku izstarojoša.

 Te, savukārt, Julianne vēl Bajāru saimniece - fotogrāfiju saņēmu kopā ar parakstu, ka uzņemta Pirmā pasaules kara laikā. Julianne, viņas vīrs un mans vecvecvectēvs Kārlis Vilhelms Štrauss, un bērni: Auguste Ilona, Margarēta un mans vecvectēvs Frīdrihs Voldemārs.

Revolucionāri?

Ja izdodas ierakstīt pareizos atslēgvārdus, šad un tad dzimtas sakņu meklējumu gaitās Google iepriecina tā, ka maz neliekas. Lūk, stāsts par Bebru Šmidriem no kāda bloga - kad biju Vecbebros, turienes skolotāja teica: "Ak, Šmidres, bija, bija mums te vietējā vēsturē Pēteris Šmidre kaut kādā sakarā..." Stāsta beigās piekautais varētu būt īstais, tiesa baznīcgrāmatas šo divu Šmidru eksistenci man vēl nebija uzrādījušas - būs jāmeklē. Tāpat kā sīkāka informācija par pašu noteikumu. Piemēram, jāpalūdz sabildēt tā grāmata, kad nākamreiz būšu taipusē.

1980.gadā izdotajā revolūcijas piemiņas grāmatā atrodams Reinis
Šmidris, kurš dzimis 1954.gadā rokpeļņa ģimenē. Pabeidzis Kokneses
pareizticīgo draudzes skolu un piedalījies krievu – turku karā kā
unteroficieris. Reiņa Šmidres dēls Pēteris arī iesaistās 
revolucionārajās aktivitātēs un kopā ar tēvu slēpj revolucionārus.
Pēc kara Reinis Šmidre strādājis gan par kalpu, gan mežsargu Koknesē.
Revolūcijas laikā 1906. gada aprīlī pie viņa ierodas dragūni oficieru
pavadībā un apcietina par revolucionāru Bernharda un Jāņa Svikliņu un
Jāņa Liģera slēpšanu. 1906. gada aprīlī Reini Šmidri nošauj,
pamatojoties uz iepriekšminēto apsūdzību par revolucionāru slēpšanu,
bet Pēteri piekauj.
Avots: http://leta90.leta.lv/celojums/stasts/liela-piekta-gada-revolucija-un-bebru-pagasts

Vecbebru muiža. Šodien.

Sākotnēji maģistra darbam bija jāved mani uz pavisam citu Latvijas malu, bet tur gāja tā, ka sanāca šitā un beigās nekā. Bija jāmeklē alternatīva, kura atradās apskaužami un neticami ātri un uz kuru dodoties pa ceļam gadījās muiža, kurai gana garu laiku piederēja vectēva mammas priekšteči Šmidres.

Ja/kad atkal gadīšos tajā pusē, droši vien aizstaigāšu arīdzan līdz tiem kapiem, kurus vietējie norādīs kā vismaz 19. gadsimta, cerībā ieraudzīt no baznīcgrāmatām pazīstamus uzvārdus. Bet pagaidām iztiku ar muižas un tās parka aplūkošanu un un iedomāšanos, kā tas bija tad, kad uz turieni simts un piecdesmit gadus atpakaļ darīšanās devās mani senči.

Pieci paraksti. Freudenberg muižas 1850. gada revīzija

Valoda

Jau atkal nākas sevi pieķert pie vecu vecās atziņas, ka, pārlieku domājot par ceļa mērķi, var gadīties palaist garām paša ceļa skaistumu. Vismaz dzimtas sakņu meklējumos noteikti, jo visai regulāri gadās vecajos rokrakstos uzdurties tādām rozīnītēm, kas liek pasmaidīt un aizmirst, ka pusi dienas esi būries cauri 19. gadsimta kirilicai, lai atklātu, ka, nē, arī šajā baznīcas grāmatā par tavējiem tomēr nekā.

Šodienas rozīnīte atsauca atmiņā ne pārāk seno eseju par Alfrēdu Bīlmani, kura bija jāraksta, piesakoties stipendijai. Tās ietvaros viena no teksta emocionālajām krāsvielām bija fakts, ka vīram, kas tik ļoti cīnījās par Latviju, dzimšanas dokuments bija rakstīts vāciski, bet miršanas dokuments angliski.

Tiem ļaudīm, kuru dzīvēm pieskaros savos meklējumos, visu rakstīja vāciski un/vai krieviski. Tāpēc nevarēju uz brīdi nepakavēties pie ieraksta, kas redzams bildītē zemāk. Nu vienkārši nevarēju. Jo bija jāsmaida par to, cik jauki tomēr, nepārtraukti burtojot svešvalodās, uzdurties pāris vārdiem savējā.

(Kokneses draudzes 1881. gada kristīto, laulāto, mirušo saraksti, 36. kadrs)