Valoda

Jau atkal nākas sevi pieķert pie vecu vecās atziņas, ka, pārlieku domājot par ceļa mērķi, var gadīties palaist garām paša ceļa skaistumu. Vismaz dzimtas sakņu meklējumos noteikti, jo visai regulāri gadās vecajos rokrakstos uzdurties tādām rozīnītēm, kas liek pasmaidīt un aizmirst, ka pusi dienas esi būries cauri 19. gadsimta kirilicai, lai atklātu, ka, nē, arī šajā baznīcas grāmatā par tavējiem tomēr nekā.

Šodienas rozīnīte atsauca atmiņā ne pārāk seno eseju par Alfrēdu Bīlmani, kura bija jāraksta, piesakoties stipendijai. Tās ietvaros viena no teksta emocionālajām krāsvielām bija fakts, ka vīram, kas tik ļoti cīnījās par Latviju, dzimšanas dokuments bija rakstīts vāciski, bet miršanas dokuments angliski.

Tiem ļaudīm, kuru dzīvēm pieskaros savos meklējumos, visu rakstīja vāciski un/vai krieviski. Tāpēc nevarēju uz brīdi nepakavēties pie ieraksta, kas redzams bildītē zemāk. Nu vienkārši nevarēju. Jo bija jāsmaida par to, cik jauki tomēr, nepārtraukti burtojot svešvalodās, uzdurties pāris vārdiem savējā.

(Kokneses draudzes 1881. gada kristīto, laulāto, mirušo saraksti, 36. kadrs)