No vecmāmiņas māsīcas sūtītajiem atmiņu stāstiem:
"Pēc vairāk nekā neveiksmīga mēģinājuma būt par guvernanti, viņa atgriezās savā dzimtajā pilsētā, vienā no lielākajām Latvijas pilsētām - Liepājā, un atrada darbu kā pārdevēja kādā ekskluzīvā apavu salonā. Tā saimnieks tobrīd bija prom Vācijā, viņa to vēl nebija satikusi.
Kādu dienu viņa steidzās pa šauru gaiteni uz savu darba vietu, kad gaiteņa otrā galā atvērās durvis. Pa tām iesteidzās izskatīgs džentlmenis plīvojošā lietusmētelī. Abi mēģināja paspraukties viens otram garām, un tamborētā šalle, kura viņai bija ap pleciem, aizķērās aiz vienas no viņa lietusmēteļa pogām. Pirkstiem trīcot no kauna, viņa mēģināja šalli atāķēt un sarkdama palūkojās augšup, ieraudzīdama sev pretī smaidām uzjautrinātu vīrieša seju. Viņam bija laipnas, zilas acis, biezi, viļņaini mati un labi koptas ūsas, bez kurām gadsimtu mijā nebija iedomājams neviens džentlmenis.
Tā bija mīlestība no pirmā acu skata abiem - nabadzīgajai pārdevējai un turīgajam veikala saimniekam. Viņš viņu mēdza dēvēt par savu saulstariņu, un viņa jutās droša un pasargāta viņa ēnā."
Viņš - mans vecvecvectēvs Kārlis Frīdrihs Štrauss.
Viņa - mana vecvecvecmāmiņa Julianne Lina Štrauss, dzimusi Bitīt
