Kādu brīdi atpakaļ tepat jūsmoju par Jēkabu, kas mācēja rakstīt ko vairāk par trim krustiņiem. Tādi rakstītpratēji revīzijās atzīmējušies ik pa brīdim, par ko, protams, prieks, tāds savāda mīļuma piepildīts prieks. Šodien nolēmu, ka tie rokraksti, kas sevišķi iekrīt acīs, ir pelnījuši tapt izvilkti ārpus neskaitāmajām revīziju lappusēm. Tāpēc te lai ir pirmais kolekcijas eksemplārs - no Vecbebru muižas 1834. gada revīzijām.

Viņš gan nav mans radinieks, bet tam šoreiz nav nozīmes. Un vēl - nez, vai tas, ka "Jēkabs" uzrakstījies ar "p" ir speciāli vai arī varam skatīties un smaidīt, ka mazajās klasēs cītīgi apkarotā kļūda, kuru izraisa līdzskaņu mijas, eksistēja arī tajos senajos laikos.

Veci simboli

Lai arī Wikipedia apgalvo, ka "@" simbols patiesībā ir daudz vecāks, nekā līdz šim likās, piemēram, man, respektīvi, senākais zināmais šī simbola pieraksts esot datējams ar 1536. gada 4. maiju, kurā tas ierakstīts itāļu komersanta dokumentos, tik un tā šķiet amizanti šo, mūsdienās pavisam noteikti ar internetu nevis grāmatvedību asociēto zīmīti ieraudzīt 1811. gadā rakstītās muižas revīzijās.

"@" izmantots kā "a" aizstājējs numerācijā, taču - nebūt nav tā, ka vienmēr un visur. Tā vien liekas, ka revidētājam paticis šad un tad to burtiņu uzvilkt citādi, lai interesantāk pašam un citiem.

Pagasta vēsture avīzes lappusēs.

1936. gadā Cēsu vēstīs pārdesmit turpinājumos H. Enzeliņš stāstīja stāstu, ko pats bija nosaucis par Skatu Cēsu pilsētas un novada pagātnē. Stāsta sākums, kā jau pienākas, meklējams vēl aizvēsturē, un pamazām vien, soli pa solim lasītājs tika vests arvien tuvāk tābrīža mūsdienām. Stāsts, lai arī bagāts visādām detaļām, nav tik smalki izstrādāts, kā, piemēram, Āraišu draudzes mācītāja P. Bērenta grāmata par viņa draudzes vēsturi, taču - tikko tajā sāk parādīties atpazīstamas vietas un vārdi, ar tiem pietiek, lai katru turpinājumu izlasītu no pirmā burta līdz pēdējam punktam.

Tā, piemēram, Cēsu vēstu 162. numurā Enzeliņš pievēršas polim Drobišam, kura vārdā nosaukta arī Drabešu (Drobbusch) muiža, un norāda, ka vienā no viņam piederīgām vakām bijuši šādi ciemati: "Reuden, Kaikenen, Vilkussan, Klabbian, Jakulem, Leppeks", un ar tiem vēl viens bezļaužu ciemats, viena muiža un vēl nedaudz zemes. Sīkums par to muižu, arī tas "nedaudz zemes" nieks. Bet tās ziņas par vakām nāk no gadiem, kuru pieraksts sākas ar "viens seši", no 17. gadsimta. Un, ja ņem vērā, ka laika gaitā ne vienas vien mājas citām pievienotas un savu vārdu zaudējušas, savukārt citas - vēlāk un no jauna iekoptas, ir tāda mazliet svarīga sajūta, ieraugot Klabus to mājvārdu vidū, kas sarakstos stāv vēl no tiem laikiem. Bulle, manu Rudzīšu mītnesvieta pirms pārcelšanās uz Klabiem, arī pastāvējušas jau tajā laikā. Bet ar to vietu vēl neesmu sajūtu līmenī sasaistījusies - varbūt tāpēc, ka nekad tur nav būts.

1777. gadā Enzeliņa stāsts pievēršas zemnieku sūdzībai par savu dzimtas kungu, kas citur dēvēta pat par dumpi, jo nav izpalikusi arī kaušanās. Sūdzību bija parakstījis 71 zemnieks un tās mērķis bija panākt, ka turpmāk viņi klausītu tikai ķeizaram un tam arī maksātu un strādātu. Dzimtas kungs nebija labs patrāpījies, lai neteiktu vairāk. Savu, kā jau varēja paredzēt, zemnieki nepanāca, lai arī muižnieks saņēma norādījumu, ka pavisam pēc sava prāta izdzīt zemniekus viņam nav ļauts, par dumpošanos arī viņiem tika prāvi sodi. Četrus - Sorķu Mārci, Žagaru Krišu no Putras (kas bija sastādījis komisijai iesniegto rakstu), Putras Juri un tā brāli Jāni - atzina par kriminālnoziedzniekiem. Putras Jurim tika viens gads kroņa darbu un 20 pāri vienkāršu rīkšu pirms un pēc soda izciešanas, Žagaru Krišam - divi gadi kroņa darbu un 10 pāri asu rīkšu pirms un pēc soda izciešanas. Pie baznīcas. Pie baznīcas strīpām vien pēra arī pārējos dumpīgos zemniekus - kā brīdinājumu citiem pagastiem, bet, mācītājprāt, apkaunojumu viņa draudzei.

Kāpēc man acīs iekrita šis stāsts, kurā nav neviena Rudzīša? Tāpēc, ka mana Mārieta ap to 1777. gadu piedzima tieši Putrās. Un kas zina, vai kāds no tiem trim Putru vīriem, ja vien būtu vairāk dokumentu pieejami, neizrādītos viņas tēvs. Un pat ja nebija, viņas vecāki turpat līdzās šī notikuma atslēgas cilvēkiem mitinājās un gan jau arī vismaz saimes sarunu līmenī tajos bija iesaistīti.

Saimniekmeitas precības.

Manu vecvecvecvectēva māsīcu sauca Liene, viņa bija dzimusi 1846. gadā un bija ceturtā meita saviem vecākiem. Kamēr Anžs, Lienes tēvs, droši vien turpināja gaidīt dēlu-mantinieku, lai saimnieka gods nebūtu iegātnim jāatstāj, Trīnai, viņas mātei, piecpadsmit gadus tuva nākotnē tobrīd solīja varenas meitu mātes statusu ar visu no tā izrietošo. Lai arī meitām palikšanu saimnieku kārtā varēja nodrošināt vien saimnieka apprecēšana un piedzimšana saimniekam un viņa sievai nebūt nenozīmēja izbēgšanu no gājēju likteņa, sarakstos viņas tik un tā atzīmētas kā "saimnieka meitas".

1868. gadā saimnieka meitu Lieni uzrunājis Pēteris Resgals, puisis no nemaz ne tuvām mājām, tātad noskatīšanai bija vajadzējis ko vairāk par kopīgām gaitām ikdienā, Lienes tēva sētā. Abi bijuši līdzīgā vecumā  - abiem divdesmit divi gadi aiz muguras, kas nebija pāragrs, bet, skatoties uz baznīcgrāmatu ierakstiem kopumā, ne tuvu ne novēlots precību laiks. Jaunie bija saderējuši, pabijuši pie mācītāja, divreiz uzsaukti un... ar to viss arī beidzies.

Kā jau ierasts, var tikai minēt, vai paši izšķīrušies vai vecāki nav gribējuši meitu pie kalpa izdot - vēsture saglabājusi tikai to mazo ierakstu pretī abu vārdiem - "nicht angebieten". Pēc četriem gadiem, 1872. gadā joprojām kalps Pēteris būs ieskatījies citā attālu māju meitā - arī kalponē Annā un šoreiz abu vārdiem pretī ne vien triju uzsaukšanu datumi, bet arī atsevišķa atzīme par laulībām. Anna ir astoņus gadus jaunāka, tikko sasniegusi savus astoņpadsmit. Tiesa, atkal, uz kopējā fona, kur arī divdesmit gadu starpība nav nekas neparasts, tas tāds sīkums vien šķiet, un to, vai dzīvojuši laimīgi (vai vismaz atvasēm bagāti), gan jau rāda tie paši draudzes saraksti.

Lienei, kurai arī tobrīd bija par astoņiem gadiem vairāk nekā jaunajai sievai, savu aubi nācās paglabāt pūralādē vēl pāris gadus, bet tad - tad jau arī viņš bija klāt, turpat no Intu muižas, mazliet jaunāks par viņu pašu, taču ar vienu īpašību, kas viņu jau padarīja par labāku precinieku - 1874. gada 17. aprīlī viņš Lieni tiešām arī apprecēja.

Citām meitām gan gāja arī sāpīgāk un bēdīgāk, sevišķi tai vienai, kura, ar iecerēto tikusi līdz otrajai uzsaukšanai, divus mēnešus vēlāk dabūja noskatīties, kā tas pats iecerētais pie altāra aizved citu. Un gan jau, ja ne noskatījās, tad zināja, jo draudze jau viena un tā pati, turpat vien viss notika un tie paši ļaudis vien mēles trina.

Kā ceturtais tēvadēls par saimnieku tika.

Vismaz vienā jomā zemnieks no muižkunga neatšķīrās - visu, ko nu varēja uzskatīt par mantojamu, ieskaitot, kā raksta dažādi vēsturnieki, vienīgo sociālo statusu, kādu zemnieks varēja iemantot, proti, saimnieka godu, mantoja vecākais dēls. Bērnu gan parasti bija vairāk nekā viens un pārējiem nācās samierināties ar gājēju kārtu - vai nu paliekot turpat, brāļa paspārnē vai arī dodoties citur par meitām, puišiem, kalpiem, kalponēm.

Mārietai arī bērnu nebija mazums - seši dēli un meitiņa peciņa. Nākamā saimnieka gods bija kritis vecākajam, Jānim. Droši vien tāpēc otro dēlu kaut kur starp septiņu un divpadsmit gadu vecumu, šķiet, atdeva ganos vai citos darbos uz Virgābeles mājām - 1811. gada revīzijā viņš kā septiņgadīgs puika dzīvojas tēva sētā, bet 1816. gadā jau vairs nē. Jēkabs tā arī neatgriezīsies pie tēva, vismaz ne papīros, bet gan pārcelsies uz pašu muižu, apņems sievu, pēc gadiem sagaidīs turp pārceļamies arī jaunāko brāli Anžu, bet 1842. gadā pārcelsies uz Rāmuļu muižu. Ko viņš tur dara tālāk - tas vairs ne Drabešu muižas papīros.

Taču nez, kā būtu iegrozījusies Jēkaba dzīve, ja viņš zinātu, ka 1819. gadā vecākais brālis vienkārši ņems un aizbēgs. Pievienosies tiem zemnieku kārtas ļaudīm, par kuriem dažkārt sludinājumus publicēja pat Rīgas avīzes arī tad, ja aizbēgušā saknes bija meklējamas krietnu gabalu no pilsētas. Laikam jau muižniekiem tāpat kā dažkārt zemniekiem šķita, ka ja ne visi, tad vismaz daži ceļi varētu vest turp, kā uz tādu apsolīto zemi, kur visi sapņi piepildās.

Diviem vecākajiem dēliem izstājoties no rindas uz saimnieka godu, mazliet mazāk par savu nākotni, iespējams, sāka satraukties trešais - Kārlis, kurš pēkšņi bija kļuvis par mantinieku. Ar tādu domu puisis dzīvoja un strādāja līdz 1828. gadam, kad atkal pienāca tā diena, kurā kādam no Drabešu muižas jaunajiem puišiem bija jādodas 25 gadus garajā cara armijas dienestā. Liktenīgā loze krita Kārlim un jau 1834. gada revīzija par viņu liecina vien to, ka 1816. gadā viņam bija deviņi gadi, bet statusu ailītē skaidri salasāms "1828 Rekrut".

Tā par saimnieku kļuva Mārcis - pēc kārtas ceturtais no Mārietas dēliem, nākamo saimnieku tēvs un vectēvs, mans vecvecvecvecvectēvs.

Viss plūst, mainās... un galu galā izzūd.

Drabešu muižas zemēs Rudzīšu vārdu nesa ne tikai divi spēcīgi dzimtas zari, bet arī viena zara apdzīvotās mājas. 1826. gada revīzijā Nr.13. jeb Rudzihtis sarakstā itin viegli lasīt, ka tur dzīvo un saimnieko Jēkabs Rudzītis un viņa sieva Anna, un viņiem abiem aug pieci dēli. Agrākās revīzijās - dēlu, protams, mazāk, jo nedzimušos ieskaitīt nevarēja un vēlāk arī klāt nerakstīja - tam bija mācītājs un viņa draudzes saraksti.
Neesmu varējusi nofiksēt konkrētu brīdi, kad tieši Jēkabs aizgāja no dzimtas mājām - Bulles, lai ieliktu pamatu savam dzimtas zaram, taču skaidrs, ka tas izdevās - ar katru revīziju ģimene arvien kuplāka, 1834. gadā tai pievienojās jau pirmās ieprecētās sievas, jo vecākais dēls Jānis jau ticis pie savas Māšes.

Bet tad pēkšņi kaut kas notiek un 1850. gada revīzijas saraksti visā krāšņumā parāda, cik ātri var izplēnēt viena liela saime, katram aizejot savā virzienā. Tā ir šo sarakstu burvība, ka no tiem prasa ne tikai situāciju skaitīšanas brīdī, bet arī ziņas par pazudušajiem vai pēkšņi ieraudzītajiem ļaudīm - kas, no kurienes vai uz kurieni...

Tā 1850. gadā Jēkabs, ģimenes galva, jau trīs gadus kā miris. Dēls Jānis ar visu sieviņu iesākumā, 1837. gadā devies vai aizsūtīts uz Ruckas muižu, bet, divus gadus vēlāk, atgriežoties Drabešu muižā, nav apmeties vis pie tēva Rudzītī, bet Ķuperos. Ar visu sievu, diviem dēliem un trim meitām. Otrais dēls tēva sētu arī atstājis 1837. gadā, tikai uz citu pusi, uz Veismaņu muižu. Trešo dēlu, kam ik revīzijā pierakstīts klāt viņa skumjais liktenis - blodsinnig, šķiet auklē Jānis - vismaz šie divi brāļi vienā sētā. Juris, ceturtais dēls 1846. gadā devies uz Bānūžu muižu, un tikai piektais dēls, Kārlis, un viņa mazliet vecākā māsa Anna Rudzītī, kā šķiet, bijuši līdzās tēvam arī viņa pēdējās dienās.

Vēl pēc astoņiem gadiem arī Pēteris Ķuperos būs palicis viens, jo 1855. gadā Jānis ar abiem dēliem dodas vēl kaut kur citur, ārpus Drabešu muižas. Kur tieši - salasīt grūti. Taču Drabešu  1858. gada revīzijā viņu vairs nav, tikai ieraksts, ka bijuši.

Par meitām pat nav runa - sadzīt pēdas, kur kura aizprecēta prasa vairāk laika, nekā puišus saskaitīt. Bet fakts paliek fakts - kamēr Bulles Anža Rudzīšiem izdevās noturēties kā lielai saimei vismaz līdz pēdējo revīziju gadiem, viņa brāļa Jēkaba zars ja ne nolūza, tad izgaisa, turklāt īsā laikā. Interesanti, vai tā notika, jo paši devās labāku dzīvi meklēt, vai tāpēc, ka muižkungs, kaut arī vairs ne dzimtkungs, turpināja spēlēt šahu, izvietodams un pārvietodams zemniekus pa mājām sev izdevīgās pozīcijās. Ceru, ka muižu arhīvi to varētu parādīt. Lai arī nav man tieši radi, tomēr vec..... vectēva brāļa jeb manas Mārietas vīrabrāļa atvases un viņu atvases.

Kad gadījās meitās bērns...

Savā ziņā šodienas jaunkundzēm ir stipri vieglāka dzīve kā jebkad agrāk, ja gadās neprecētai bērns. Protama lieta, vientuļās mātes statuss un dzīve gan jau arī šodien nav medusmaize, bet, atšķirībā no citiem laikmetiem, sabiedrība kopumā uz to pasākusi skatīties kā uz normu. Tā notiek un viss.

Tā mēdza notikt arī 19. gadsimtā, un tad tā pavisam noteikti nebija ierasta lieta. Nebija tas arī kā spoku ieraudzīt, ik pa laikam kāds puisis kādu meitu pievīla un kādai meitās bērnu pataisīja, un visam pagastam bija,  par ko mēles trīt un valodas turēt. Meitai atlika vien sakost zobus un izturēt. Un viņas bērnam arī, jo, kur citiem baznīcu sarakstos ierakstīja tēva vārdu, palika tukša vieta, un ailes, kur mācītājs tajā gadā dzimušo skaitu fiksēja, bija veselas trīs - laulībā dzimušie, ārlaulībā dzimušie, nedzīvi dzimušie. Un, katru reizi, kad kādā lietā vajadzēja uzlūkot cilvēka dzimšanas datus, atkal un atkal degunā tika iegrūsts fakts, ka mātei dzīvē ne tā gadījies.

Berta Rudzītis, no Rāmuļu muižas Rudzīšiem gan, arī bija atzīmēta tajā vidējā ailītē, un šodien varam minēt, vai to, kas bija viņas tēvs, zināja tikai viņas māte Alvīne vai par to viszinīgi tenkoja viss pagasts. Taču tad, kad septiņgadīgais meitēns pāragri devās uz citu sauli, arī viņas miršanas ierakstā mācītājs ar trekni melnu tinti ierakstījis - Alvīnes Ballod, dzim. Rudzīt ārlaulības meita. Spriežot pēc uzvārda, Alvīne to septiņu gadu laikā bija apprecējusies, bet Bertas statusam tas diez ko līdzējis nebija.

Taču bija arī skaisti romantiskie stāsti, par kuriem gan jau ka varētu filmas filmēt un romānus rakstīt - par to, kā viņš tomēr galu galā saprot, ka viņa ir tā īstā un vienīgā. Un cik skumji bija sekot mazās Bertas stāstam, tik smaidīgi - ieraudzīt Karlīnes un Kristīnes stāstus.

Karlīne 6. februārī pasaulē laida mazo Mildu. No zināma tēva, taču - ne laulībā ar viņu. Mildu mācītājs, kā jau neprecētas meitas bērnu, bija atzīmējis ārlaulības bērnu ailītē. Tā paša gada 30. maijā tēvs, vārdā Augusts tomēr nonācis pie lēmuma Karlīni apprecēt. Tā arī mācītājs pierakstījis - apprecēja māti un atzina par savu.

Kristīnes stāsts, iespējams, vēl romantiskāks. Viņas dēlēnam Artūram piedzimstot, ieraksts kā Bertai - bez tēva. Un kā meitai ar bērnu Kristīnei nākas nodzīvot gandrīz gadu, jo bija jāpaiet deviņiem mēnešiem, lai mācītājs dzimšanas ierakstam līdzās ierakstītu - Kristīni apprecējis Ernests un atzinis par savu. Un šodien var tikai minēt, vai precētājs bija īstenais tēvs vai arī tik ļoti gribēja Kristīni, ka bija ar mieru cita dēlam dot savu vārdu. Katrā ziņā par viņām abām prieks. Varbūt ne pilnīgi un galīgi, bet vismaz kaut cik dzīves nokārtojās.

Kaimiņu muižas Rudzīši.

Par tiem Rudzīšiem, kuru saknes aug no Drabešu Bulle vai Drabešu Klabbe, man viss ir skaidrs, tie - manējie. Taču pa kādam Rudzītim, pat veselai ģimenei, itin bieži var ieraudzīt ne tikai Drabešu muižas citu māju sarakstos, bet arī citās Āraišu draudzei piederīgajās muižās. Un ej nu tieci skaidrs no tām pāris rindiņām muižu revīzijās, kas kam bijis kas. Vienvakar par katru cenu gribēju sev pierādīt, ka Cēsu pilsmuižas Piesēnu Rudzīši man rada. Šovakar iestrēgu pie Drabešiem tuvākas, Spāres kroņa muižas Rudzīšiem. Jo 21. gadsimta loģiskais prāts saka - nu nevar būt tā, ka vienas draudzes ietvaros trejas dzimtas paķērušas to pašu uzvārdu, lai arī katra citā muižā.

Bet, jo dziļāk roku, jo tuvāk nāku pie (sev) skumjās atziņas, ka ir gan iespējams. Ar spārēniešiem, visas pieejamās un saprotamās revīzijas izburot, tiku pat paaudzi vai divas tālāk kā ar sev zināmajiem tiešajiem radiem, un viss rāda - viņiem citi priekšteči, un tuvākais iespējamais kopīgais sencis - pārāk tāls, lai būtu pamatā viena uzvārda ņemšanai.

Taču, lai arī rādās, ka ne saviem senčiem šis vakars veltīts, neskumstu. Arī šī dzimta deva vielu pārdomām ar notikumiem, ar kuriem vēl nebiju sadūrusies, reģistrus pētot.

Piemēram, 1754. gadā dzimušajam Jurim, Jāņa dēlam, pirmais piedzima dēls Jānis. Vienīgā liecība par to, ka tāds Jānis šajā muižā dzīvojis, ir 1816. gada revīzija. "1819 Rekrut" tur atzīmēts pretī viņa vārdam, visticamāk liecinot, ka tieši viņš savos divdesmit septiņos gados izvilka to lozi kas nozīmēja došanos cara 25 gadu armijas dienestā.

Mačam, kas iespējams bija rada Jurim, jo vēlākās revīzijās dzimtas numurs viens, bet kopīgu senci viņiem abiem joprojām neesmu sadzinusi, pavisam bija trīs dēli. Vismaz. Jaunākais, Jēkabs, apprecēja Kaču, vecākais, Jēkabs, apprecēja Annu, bet par vidējo, Kārli, arī ziņas tikai 1816. gada revīzijā. Viņam tajā brīdī ir 12 gadi un sarakstu sastādītājs viņa vārdam klāt pierakstījis - kurls, vājprātīgs. Visticamāk pēc desmit gadiem revīziju sarakstos viņš nav atrodams, jo jau bija ierakstīts sarakstā, no kura nesvītro, kuru nelabo, no kura rekrūšos gribēdams nevienu nepaņemsi.

Vēl tāda interesanta lieta ar šiem Rudzīšiem ir fakts, ka, tāpat kā visi citi Spāres kroņa muižas zemnieki, viņi vēl pirms uzvārdu došanas dzīvoja ar uzvārdiem. Jura dzimta bija Mērnieki, Mača dzimta bija Timmi. Un šodien var vien minēt (vai meklēt, kādos dokumentos to vēl varētu rakt, ja saglabājušies), kāpēc pie uzvārdu došanas viņi pēkšņi izrādījās viena dzimta ar vienu ģimenes numuru un pieņēma vienu, Rudzīšu uzvārdu.

P.S. Mača dēls Jānis 1826. gada revīzijā bija ticis pie goda vilkt tos trīs krustiņus. Lai arī nav no mana radu pulka, tik un tā bija tā savādi priecīgi ap sirdi, savas dzimtas uzvārdu ieraugot arī tajā lappusē.

Izglītotais.

Es vēl neesmu pavaicājusi gudrajiem un zinošajiem domubiedriem, kas tieši ir sarakstīts tajās muižu revīziju lappusēs, kur kaut kādas normas ir prasījušas arī zemnieku parakstus. Ne visu turklāt, parasti tur atrodams pārītis mācītāja uzrakstītu zemnieku - saimnieku, ģimeņu galvu - vārdi un uzvārdi, pie kuriem tad ar mazliet trīcošu roku, ar krietni stiprāku spalvas uzspiedienu savilkti tie leģendārie trīs krustiņi, par kuriem savulaik, skolas vēstures stundās mums stāstīja un mēs grozījām galvas. Mums bija tikai desmit vienpadsmit gadu un likās dīvaini, ka lieli vīri, kam daudz vairāk gadu, tik vien varēja, kā tos trīs krustiņus uzrakstīt.

Taču Cēsu pilsmuižā  jau 1827. gadā bija tāds Jēkups Šlanke, kas prata rakstīt. Un gan jau arī to Jakobu, kura vārdu vilkusi mācītāja spalva un un kura mazliet drebelīgie trīs krustiņi novietojušies tieši virs Jēkaupa Šlankes vārda, patiesībā sauca mazliet citādi, ne tā, kā mācītājs saklausīja un uzrakstīja. Bet viņam diemžēl nebija iespēja rakstīt pašam.

Un vēl man liekas, ka rakstot Jēkupa roka trīcējusi ne jau no bailēm vai satraukuma, bet gan svarīguma - skatoties, kā citi velk krustiņus, viņš noteikti jutās tā mazliet īpaši, rakstot burtus. Tā svarīgi, jo viņš bija iemācījies veselu mākslu un zinātni un, pasaukts uz muižu, varēja to likt lietā.

Var jau arī būt, ka tā nebija. Bet uzrakstītie divi vārdi raisa smaidu, pat ja ne mans sencis to paveicis.

Pēc pieciem gadiem līdzīgā dokumentā krustiņus nevilks jau četri - Jēkaups viņu vidū un tieši tā arī savu vārdu uzrakstīs. Krišam Balodim, toties, rokraksts tik izdreijāti skaists, ka varētu laist arī pie baznīcgrāmatu rakstīšanas. Daža laba mācītāja vietā.

P.S. Vēl salīdzinoši nesen vecā radu tante, par Jēkabiem atmiņu stāstus stāstot, viņus visus kā vienu dēvēja par Jēkaupiem. Tā šai apvidū bija ierasts.

Skumjie stāsti. Reizēm ar smaidu.

Par savu Mārietu (tā viņu nodēvēja mans radinieks, kad, uz viņa jautājumu, vai viņas klātbūtne manā dzimtas kokā ir droša, atbildēju, ka ir un ja nebūtu, tad nodrošinātu, jo no viņas neatteikšos. "Savu Mārietu vajag aizstāvēt," viņš rakstīja, un es pasmaidīju) vispirms uzzināju dzimšanas gadu un tikai tas, ka viņas vārds vēl arvien parādījās dažādos sarakstos, lika man nojaust - viņas mūžs nav bijis no īsajiem.

Mūža pēdējā notikuma datumus nākas meklēt sarakstos, kas ne tuvu nav tik prieka pilni kā uzsaukto reģistri (un pat tajos gadās pa kādam pārim, kas galu galā neapprecas), un ietver līdzīgu sūruma devu kā tie kristīto reģistru ieraksti, kuros bērna vietā ierakstīts "dzimis nedzīvs". Mirušo saraksti glabā nāves un bēru datumus, vecumu, ja, kā nākas, iepazīts mācītāja rokraksts, var izlasīt arī iemeslu.

Kad uzdūros ierakstam par Mārietas nāvi, attapos smaidām tādu rāmu smaidu. Viņai bija 85 gadi un tam laikam tas ir patiešām daudz, jo iemeslu "no vecuma" var redzēt līdzās arī divdesmit gadus jaunākiem aizgājējiem. Pat tie sausie dzīves dati, kas par viņas paaudzi izrokami no baznīcgrāmatām un revīzijām, liek domāt - viņas bēres bija drīzāk skaistas dzīves svinēšana. Par tādiem ierakstiem grūti bēdāties.

Bet turpat līdzās, tajos pašos reģistros pietiek ar divām rindiņām, lai nākotnei nodotu ziņu par ģimenes traģēdiju. Kā pirmo mācītājam nācies ierakstīt dienu vecu meitenīti, Annu. "Vājums," viņš atzīmējis ailītē, kas prasa norādīt nāves iemeslu. Tikai trīs dienas vēlāk, tieši zem meitas, ierakstīta arī māte. Jūle tobrīd bijusi 37 gadus un 7 mēnešus veca, un mirusi dzemdību dēļ. Aiz sevis atstājot atraitni un, iespējams, ne tikai atraitni - to rādīs draudzes locekļu saraksti. Starp citu, Jūle bērnu pasaulē laida savam laikmetam pavisam ierastā vecumā, mātes ar gadskaitli pāri četrdesmit ir visai ierasta lieta. Tāpat kā veca saimnieka un jaunas meitas precības. Nez, vai viņas atraitnis apprecējās otrreiz? Pussaimnieka statuss gan jau ka nepadarīja viņu par pavisam netīkamu.

Dzimtas saknes meklējot - mana vecvecvecvecvecvecmāmiņa Mārieta.

Šobrīd mans mīļākais stāsts par vēsturi ir stāsts par manu vecvecvecvecvecvecmāmiņu Mārietu. Tas stāsts nav garš - ja taisnība ir Āraišu draudzes 1889. gada draudzes locekļu sarakstam, viņa ir dzimusi 1777. gada 23. augustā, bija precējusies ar manu vecvecvecvecvecvectēvu Anžu (pamazām izšķiros tā dēvēt savus senčus, kuru vārdi baznīcgrāmatās rakstīti kā Ansche). Savu vīru viņa pārdzīvoja, tāpēc pieredzēja ne tikai uzvārdu došanu, kurā mana vectēva dzimta tika pie sava stiprā uzvārda Rudzītis, bet arī to, kā viņas pēcnācēji no muižas izpērk mājas un kļūst par savas dzīves noteicējiem. Pēcnācēju viņai bija krietns pulciņš - veseli astoņi, par lielāko daļu no viņiem vēl daudz neko nezinu, bet gribētu uzzināt. Mārieta nodzīvoja garu un, cerams, skaistu mūžu, un atstāja šo pasauli 86 gadu vecumā.

Es nezinu, kāpēc no visa sazarotā koka, kurā vien pēc pāris nedēļu darba ierakstītas jau aptuveni pusotrs simts dzīvju, tieši viņai esmu pieķērusies visvairāk. Viens iemesls noteikti ir vārds - tas ir kļuvis par manu mīļāko sieviešu vārdu un es gribētu tādu savai meitai. Atzīšos, lasot baznīcas grāmatu ierakstus, atradu daudz Rudzīšu Trīnas, Māšes un Marri, taču ne Mārietas, kaut citās dzimtās bija ne viena vien. Nezinu, kāpēc, bet kopš to vārdu ieraudzīju, ļoti gribēju, lai tas izrādītos viens no manas dzimtas vārdiem. Kā Anžs vai Mārcis puišiem un vīriem. Bet manai dzimtai bija patikušas Trīnas, Māšes un Marri. Gan precēt, gan pasaulē laist. Līdz skaistajam brīdim, kad Mārieta kļuva par vecāko man zināmo priekšteci.

Tagad jau zinu arī viņas vīra, sava vec...vectēva vārdu un no dvēseļu revīzijām - arī viņas vīratēvu un vīramāti (tos gan vēl joprojām turu uz jautājuma zīmes, jo nav līdz galam droši...), zinu rindu rindām viņas un viņas vīrabrāļa pēcteču, bet - ja man būtu jāizvēlas viens un tieši viens no saviem priekštečiem, ar kura gariņu reiz, kādā dūmakainā Veļu laika vakarā gribētos aprunāties vai vismaz sasveicināties, nedomājot nosauktu tieši Mārietas vārdu. Patiesībā līdz veļu laikam vairs nav tālu. Klabus, mājas, uz kurām toreiz pārcēlās Rudzīšu saime un kurā joprojām dzīvo Rudzīši, viņa pieredzēja un, pavisam iespējams, turienes klēts vai rija bija viņas pēdējā atdusas vieta virszemē. Var jau būt, ka patiesībā kādā no laukos aizvadītajiem rudens brīvlaikiem tā rudens migliņa, kas vakarā glāstīja manu bērna vaigu, bija arī viņas pieskāriens un laba vēlējums.