Šobrīd mans mīļākais stāsts par vēsturi ir stāsts par manu vecvecvecvecvecvecmāmiņu Mārietu. Tas stāsts nav garš - ja taisnība ir Āraišu draudzes 1889. gada draudzes locekļu sarakstam, viņa ir dzimusi 1777. gada 23. augustā, bija precējusies ar manu vecvecvecvecvecvectēvu Anžu (pamazām izšķiros tā dēvēt savus senčus, kuru vārdi baznīcgrāmatās rakstīti kā Ansche). Savu vīru viņa pārdzīvoja, tāpēc pieredzēja ne tikai uzvārdu došanu, kurā mana vectēva dzimta tika pie sava stiprā uzvārda Rudzītis, bet arī to, kā viņas pēcnācēji no muižas izpērk mājas un kļūst par savas dzīves noteicējiem. Pēcnācēju viņai bija krietns pulciņš - veseli astoņi, par lielāko daļu no viņiem vēl daudz neko nezinu, bet gribētu uzzināt. Mārieta nodzīvoja garu un, cerams, skaistu mūžu, un atstāja šo pasauli 86 gadu vecumā.
Es nezinu, kāpēc no visa sazarotā koka, kurā vien pēc pāris nedēļu darba ierakstītas jau aptuveni pusotrs simts dzīvju, tieši viņai esmu pieķērusies visvairāk. Viens iemesls noteikti ir vārds - tas ir kļuvis par manu mīļāko sieviešu vārdu un es gribētu tādu savai meitai. Atzīšos, lasot baznīcas grāmatu ierakstus, atradu daudz Rudzīšu Trīnas, Māšes un Marri, taču ne Mārietas, kaut citās dzimtās bija ne viena vien. Nezinu, kāpēc, bet kopš to vārdu ieraudzīju, ļoti gribēju, lai tas izrādītos viens no manas dzimtas vārdiem. Kā Anžs vai Mārcis puišiem un vīriem. Bet manai dzimtai bija patikušas Trīnas, Māšes un Marri. Gan precēt, gan pasaulē laist. Līdz skaistajam brīdim, kad Mārieta kļuva par vecāko man zināmo priekšteci.
Tagad jau zinu arī viņas vīra, sava vec...vectēva vārdu un no dvēseļu revīzijām - arī viņas vīratēvu un vīramāti (tos gan vēl joprojām turu uz jautājuma zīmes, jo nav līdz galam droši...), zinu rindu rindām viņas un viņas vīrabrāļa pēcteču, bet - ja man būtu jāizvēlas viens un tieši viens no saviem priekštečiem, ar kura gariņu reiz, kādā dūmakainā Veļu laika vakarā gribētos aprunāties vai vismaz sasveicināties, nedomājot nosauktu tieši Mārietas vārdu. Patiesībā līdz veļu laikam vairs nav tālu. Klabus, mājas, uz kurām toreiz pārcēlās Rudzīšu saime un kurā joprojām dzīvo Rudzīši, viņa pieredzēja un, pavisam iespējams, turienes klēts vai rija bija viņas pēdējā atdusas vieta virszemē. Var jau būt, ka patiesībā kādā no laukos aizvadītajiem rudens brīvlaikiem tā rudens migliņa, kas vakarā glāstīja manu bērna vaigu, bija arī viņas pieskāriens un laba vēlējums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru