Par savu Mārietu (tā viņu nodēvēja mans radinieks, kad, uz viņa jautājumu, vai viņas klātbūtne manā dzimtas kokā ir droša, atbildēju, ka ir un ja nebūtu, tad nodrošinātu, jo no viņas neatteikšos. "Savu Mārietu vajag aizstāvēt," viņš rakstīja, un es pasmaidīju) vispirms uzzināju dzimšanas gadu un tikai tas, ka viņas vārds vēl arvien parādījās dažādos sarakstos, lika man nojaust - viņas mūžs nav bijis no īsajiem.
Mūža pēdējā notikuma datumus nākas meklēt sarakstos, kas ne tuvu nav tik prieka pilni kā uzsaukto reģistri (un pat tajos gadās pa kādam pārim, kas galu galā neapprecas), un ietver līdzīgu sūruma devu kā tie kristīto reģistru ieraksti, kuros bērna vietā ierakstīts "dzimis nedzīvs". Mirušo saraksti glabā nāves un bēru datumus, vecumu, ja, kā nākas, iepazīts mācītāja rokraksts, var izlasīt arī iemeslu.
Kad uzdūros ierakstam par Mārietas nāvi, attapos smaidām tādu rāmu smaidu. Viņai bija 85 gadi un tam laikam tas ir patiešām daudz, jo iemeslu "no vecuma" var redzēt līdzās arī divdesmit gadus jaunākiem aizgājējiem. Pat tie sausie dzīves dati, kas par viņas paaudzi izrokami no baznīcgrāmatām un revīzijām, liek domāt - viņas bēres bija drīzāk skaistas dzīves svinēšana. Par tādiem ierakstiem grūti bēdāties.
Bet turpat līdzās, tajos pašos reģistros pietiek ar divām rindiņām, lai nākotnei nodotu ziņu par ģimenes traģēdiju. Kā pirmo mācītājam nācies ierakstīt dienu vecu meitenīti, Annu. "Vājums," viņš atzīmējis ailītē, kas prasa norādīt nāves iemeslu. Tikai trīs dienas vēlāk, tieši zem meitas, ierakstīta arī māte. Jūle tobrīd bijusi 37 gadus un 7 mēnešus veca, un mirusi dzemdību dēļ. Aiz sevis atstājot atraitni un, iespējams, ne tikai atraitni - to rādīs draudzes locekļu saraksti. Starp citu, Jūle bērnu pasaulē laida savam laikmetam pavisam ierastā vecumā, mātes ar gadskaitli pāri četrdesmit ir visai ierasta lieta. Tāpat kā veca saimnieka un jaunas meitas precības. Nez, vai viņas atraitnis apprecējās otrreiz? Pussaimnieka statuss gan jau ka nepadarīja viņu par pavisam netīkamu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru