Izglītotais.

Es vēl neesmu pavaicājusi gudrajiem un zinošajiem domubiedriem, kas tieši ir sarakstīts tajās muižu revīziju lappusēs, kur kaut kādas normas ir prasījušas arī zemnieku parakstus. Ne visu turklāt, parasti tur atrodams pārītis mācītāja uzrakstītu zemnieku - saimnieku, ģimeņu galvu - vārdi un uzvārdi, pie kuriem tad ar mazliet trīcošu roku, ar krietni stiprāku spalvas uzspiedienu savilkti tie leģendārie trīs krustiņi, par kuriem savulaik, skolas vēstures stundās mums stāstīja un mēs grozījām galvas. Mums bija tikai desmit vienpadsmit gadu un likās dīvaini, ka lieli vīri, kam daudz vairāk gadu, tik vien varēja, kā tos trīs krustiņus uzrakstīt.

Taču Cēsu pilsmuižā  jau 1827. gadā bija tāds Jēkups Šlanke, kas prata rakstīt. Un gan jau arī to Jakobu, kura vārdu vilkusi mācītāja spalva un un kura mazliet drebelīgie trīs krustiņi novietojušies tieši virs Jēkaupa Šlankes vārda, patiesībā sauca mazliet citādi, ne tā, kā mācītājs saklausīja un uzrakstīja. Bet viņam diemžēl nebija iespēja rakstīt pašam.

Un vēl man liekas, ka rakstot Jēkupa roka trīcējusi ne jau no bailēm vai satraukuma, bet gan svarīguma - skatoties, kā citi velk krustiņus, viņš noteikti jutās tā mazliet īpaši, rakstot burtus. Tā svarīgi, jo viņš bija iemācījies veselu mākslu un zinātni un, pasaukts uz muižu, varēja to likt lietā.

Var jau arī būt, ka tā nebija. Bet uzrakstītie divi vārdi raisa smaidu, pat ja ne mans sencis to paveicis.

Pēc pieciem gadiem līdzīgā dokumentā krustiņus nevilks jau četri - Jēkaups viņu vidū un tieši tā arī savu vārdu uzrakstīs. Krišam Balodim, toties, rokraksts tik izdreijāti skaists, ka varētu laist arī pie baznīcgrāmatu rakstīšanas. Daža laba mācītāja vietā.

P.S. Vēl salīdzinoši nesen vecā radu tante, par Jēkabiem atmiņu stāstus stāstot, viņus visus kā vienu dēvēja par Jēkaupiem. Tā šai apvidū bija ierasts.