Manu vecvecvecvectēva māsīcu sauca Liene, viņa bija dzimusi 1846. gadā un bija ceturtā meita saviem vecākiem. Kamēr Anžs, Lienes tēvs, droši vien turpināja gaidīt dēlu-mantinieku, lai saimnieka gods nebūtu iegātnim jāatstāj, Trīnai, viņas mātei, piecpadsmit gadus tuva nākotnē tobrīd solīja varenas meitu mātes statusu ar visu no tā izrietošo. Lai arī meitām palikšanu saimnieku kārtā varēja nodrošināt vien saimnieka apprecēšana un piedzimšana saimniekam un viņa sievai nebūt nenozīmēja izbēgšanu no gājēju likteņa, sarakstos viņas tik un tā atzīmētas kā "saimnieka meitas".
1868. gadā saimnieka meitu Lieni uzrunājis Pēteris Resgals, puisis no nemaz ne tuvām mājām, tātad noskatīšanai bija vajadzējis ko vairāk par kopīgām gaitām ikdienā, Lienes tēva sētā. Abi bijuši līdzīgā vecumā - abiem divdesmit divi gadi aiz muguras, kas nebija pāragrs, bet, skatoties uz baznīcgrāmatu ierakstiem kopumā, ne tuvu ne novēlots precību laiks. Jaunie bija saderējuši, pabijuši pie mācītāja, divreiz uzsaukti un... ar to viss arī beidzies.
Kā jau ierasts, var tikai minēt, vai paši izšķīrušies vai vecāki nav gribējuši meitu pie kalpa izdot - vēsture saglabājusi tikai to mazo ierakstu pretī abu vārdiem - "nicht angebieten". Pēc četriem gadiem, 1872. gadā joprojām kalps Pēteris būs ieskatījies citā attālu māju meitā - arī kalponē Annā un šoreiz abu vārdiem pretī ne vien triju uzsaukšanu datumi, bet arī atsevišķa atzīme par laulībām. Anna ir astoņus gadus jaunāka, tikko sasniegusi savus astoņpadsmit. Tiesa, atkal, uz kopējā fona, kur arī divdesmit gadu starpība nav nekas neparasts, tas tāds sīkums vien šķiet, un to, vai dzīvojuši laimīgi (vai vismaz atvasēm bagāti), gan jau rāda tie paši draudzes saraksti.
Lienei, kurai arī tobrīd bija par astoņiem gadiem vairāk nekā jaunajai sievai, savu aubi nācās paglabāt pūralādē vēl pāris gadus, bet tad - tad jau arī viņš bija klāt, turpat no Intu muižas, mazliet jaunāks par viņu pašu, taču ar vienu īpašību, kas viņu jau padarīja par labāku precinieku - 1874. gada 17. aprīlī viņš Lieni tiešām arī apprecēja.
Citām meitām gan gāja arī sāpīgāk un bēdīgāk, sevišķi tai vienai, kura, ar iecerēto tikusi līdz otrajai uzsaukšanai, divus mēnešus vēlāk dabūja noskatīties, kā tas pats iecerētais pie altāra aizved citu. Un gan jau, ja ne noskatījās, tad zināja, jo draudze jau viena un tā pati, turpat vien viss notika un tie paši ļaudis vien mēles trina.
sestdiena, 2012. gada 20. oktobris
svētdiena, 2012. gada 14. oktobris
Kā ceturtais tēvadēls par saimnieku tika.
Vismaz vienā jomā zemnieks no muižkunga neatšķīrās - visu, ko nu varēja uzskatīt par mantojamu, ieskaitot, kā raksta dažādi vēsturnieki, vienīgo sociālo statusu, kādu zemnieks varēja iemantot, proti, saimnieka godu, mantoja vecākais dēls. Bērnu gan parasti bija vairāk nekā viens un pārējiem nācās samierināties ar gājēju kārtu - vai nu paliekot turpat, brāļa paspārnē vai arī dodoties citur par meitām, puišiem, kalpiem, kalponēm.
Mārietai arī bērnu nebija mazums - seši dēli un meitiņa peciņa. Nākamā saimnieka gods bija kritis vecākajam, Jānim. Droši vien tāpēc otro dēlu kaut kur starp septiņu un divpadsmit gadu vecumu, šķiet, atdeva ganos vai citos darbos uz Virgābeles mājām - 1811. gada revīzijā viņš kā septiņgadīgs puika dzīvojas tēva sētā, bet 1816. gadā jau vairs nē. Jēkabs tā arī neatgriezīsies pie tēva, vismaz ne papīros, bet gan pārcelsies uz pašu muižu, apņems sievu, pēc gadiem sagaidīs turp pārceļamies arī jaunāko brāli Anžu, bet 1842. gadā pārcelsies uz Rāmuļu muižu. Ko viņš tur dara tālāk - tas vairs ne Drabešu muižas papīros.
Taču nez, kā būtu iegrozījusies Jēkaba dzīve, ja viņš zinātu, ka 1819. gadā vecākais brālis vienkārši ņems un aizbēgs. Pievienosies tiem zemnieku kārtas ļaudīm, par kuriem dažkārt sludinājumus publicēja pat Rīgas avīzes arī tad, ja aizbēgušā saknes bija meklējamas krietnu gabalu no pilsētas. Laikam jau muižniekiem tāpat kā dažkārt zemniekiem šķita, ka ja ne visi, tad vismaz daži ceļi varētu vest turp, kā uz tādu apsolīto zemi, kur visi sapņi piepildās.
Diviem vecākajiem dēliem izstājoties no rindas uz saimnieka godu, mazliet mazāk par savu nākotni, iespējams, sāka satraukties trešais - Kārlis, kurš pēkšņi bija kļuvis par mantinieku. Ar tādu domu puisis dzīvoja un strādāja līdz 1828. gadam, kad atkal pienāca tā diena, kurā kādam no Drabešu muižas jaunajiem puišiem bija jādodas 25 gadus garajā cara armijas dienestā. Liktenīgā loze krita Kārlim un jau 1834. gada revīzija par viņu liecina vien to, ka 1816. gadā viņam bija deviņi gadi, bet statusu ailītē skaidri salasāms "1828 Rekrut".
Tā par saimnieku kļuva Mārcis - pēc kārtas ceturtais no Mārietas dēliem, nākamo saimnieku tēvs un vectēvs, mans vecvecvecvecvectēvs.
Mārietai arī bērnu nebija mazums - seši dēli un meitiņa peciņa. Nākamā saimnieka gods bija kritis vecākajam, Jānim. Droši vien tāpēc otro dēlu kaut kur starp septiņu un divpadsmit gadu vecumu, šķiet, atdeva ganos vai citos darbos uz Virgābeles mājām - 1811. gada revīzijā viņš kā septiņgadīgs puika dzīvojas tēva sētā, bet 1816. gadā jau vairs nē. Jēkabs tā arī neatgriezīsies pie tēva, vismaz ne papīros, bet gan pārcelsies uz pašu muižu, apņems sievu, pēc gadiem sagaidīs turp pārceļamies arī jaunāko brāli Anžu, bet 1842. gadā pārcelsies uz Rāmuļu muižu. Ko viņš tur dara tālāk - tas vairs ne Drabešu muižas papīros.
Taču nez, kā būtu iegrozījusies Jēkaba dzīve, ja viņš zinātu, ka 1819. gadā vecākais brālis vienkārši ņems un aizbēgs. Pievienosies tiem zemnieku kārtas ļaudīm, par kuriem dažkārt sludinājumus publicēja pat Rīgas avīzes arī tad, ja aizbēgušā saknes bija meklējamas krietnu gabalu no pilsētas. Laikam jau muižniekiem tāpat kā dažkārt zemniekiem šķita, ka ja ne visi, tad vismaz daži ceļi varētu vest turp, kā uz tādu apsolīto zemi, kur visi sapņi piepildās.
Diviem vecākajiem dēliem izstājoties no rindas uz saimnieka godu, mazliet mazāk par savu nākotni, iespējams, sāka satraukties trešais - Kārlis, kurš pēkšņi bija kļuvis par mantinieku. Ar tādu domu puisis dzīvoja un strādāja līdz 1828. gadam, kad atkal pienāca tā diena, kurā kādam no Drabešu muižas jaunajiem puišiem bija jādodas 25 gadus garajā cara armijas dienestā. Liktenīgā loze krita Kārlim un jau 1834. gada revīzija par viņu liecina vien to, ka 1816. gadā viņam bija deviņi gadi, bet statusu ailītē skaidri salasāms "1828 Rekrut".
Tā par saimnieku kļuva Mārcis - pēc kārtas ceturtais no Mārietas dēliem, nākamo saimnieku tēvs un vectēvs, mans vecvecvecvecvectēvs.
sestdiena, 2012. gada 13. oktobris
Viss plūst, mainās... un galu galā izzūd.
Drabešu muižas zemēs Rudzīšu vārdu nesa ne tikai divi spēcīgi dzimtas zari, bet arī viena zara apdzīvotās mājas. 1826. gada revīzijā Nr.13. jeb Rudzihtis sarakstā itin viegli lasīt, ka tur dzīvo un saimnieko Jēkabs Rudzītis un viņa sieva Anna, un viņiem abiem aug pieci dēli. Agrākās revīzijās - dēlu, protams, mazāk, jo nedzimušos ieskaitīt nevarēja un vēlāk arī klāt nerakstīja - tam bija mācītājs un viņa draudzes saraksti.
Neesmu varējusi nofiksēt konkrētu brīdi, kad tieši Jēkabs aizgāja no dzimtas mājām - Bulles, lai ieliktu pamatu savam dzimtas zaram, taču skaidrs, ka tas izdevās - ar katru revīziju ģimene arvien kuplāka, 1834. gadā tai pievienojās jau pirmās ieprecētās sievas, jo vecākais dēls Jānis jau ticis pie savas Māšes.
Bet tad pēkšņi kaut kas notiek un 1850. gada revīzijas saraksti visā krāšņumā parāda, cik ātri var izplēnēt viena liela saime, katram aizejot savā virzienā. Tā ir šo sarakstu burvība, ka no tiem prasa ne tikai situāciju skaitīšanas brīdī, bet arī ziņas par pazudušajiem vai pēkšņi ieraudzītajiem ļaudīm - kas, no kurienes vai uz kurieni...
Tā 1850. gadā Jēkabs, ģimenes galva, jau trīs gadus kā miris. Dēls Jānis ar visu sieviņu iesākumā, 1837. gadā devies vai aizsūtīts uz Ruckas muižu, bet, divus gadus vēlāk, atgriežoties Drabešu muižā, nav apmeties vis pie tēva Rudzītī, bet Ķuperos. Ar visu sievu, diviem dēliem un trim meitām. Otrais dēls tēva sētu arī atstājis 1837. gadā, tikai uz citu pusi, uz Veismaņu muižu. Trešo dēlu, kam ik revīzijā pierakstīts klāt viņa skumjais liktenis - blodsinnig, šķiet auklē Jānis - vismaz šie divi brāļi vienā sētā. Juris, ceturtais dēls 1846. gadā devies uz Bānūžu muižu, un tikai piektais dēls, Kārlis, un viņa mazliet vecākā māsa Anna Rudzītī, kā šķiet, bijuši līdzās tēvam arī viņa pēdējās dienās.
Vēl pēc astoņiem gadiem arī Pēteris Ķuperos būs palicis viens, jo 1855. gadā Jānis ar abiem dēliem dodas vēl kaut kur citur, ārpus Drabešu muižas. Kur tieši - salasīt grūti. Taču Drabešu 1858. gada revīzijā viņu vairs nav, tikai ieraksts, ka bijuši.
Par meitām pat nav runa - sadzīt pēdas, kur kura aizprecēta prasa vairāk laika, nekā puišus saskaitīt. Bet fakts paliek fakts - kamēr Bulles Anža Rudzīšiem izdevās noturēties kā lielai saimei vismaz līdz pēdējo revīziju gadiem, viņa brāļa Jēkaba zars ja ne nolūza, tad izgaisa, turklāt īsā laikā. Interesanti, vai tā notika, jo paši devās labāku dzīvi meklēt, vai tāpēc, ka muižkungs, kaut arī vairs ne dzimtkungs, turpināja spēlēt šahu, izvietodams un pārvietodams zemniekus pa mājām sev izdevīgās pozīcijās. Ceru, ka muižu arhīvi to varētu parādīt. Lai arī nav man tieši radi, tomēr vec..... vectēva brāļa jeb manas Mārietas vīrabrāļa atvases un viņu atvases.
Neesmu varējusi nofiksēt konkrētu brīdi, kad tieši Jēkabs aizgāja no dzimtas mājām - Bulles, lai ieliktu pamatu savam dzimtas zaram, taču skaidrs, ka tas izdevās - ar katru revīziju ģimene arvien kuplāka, 1834. gadā tai pievienojās jau pirmās ieprecētās sievas, jo vecākais dēls Jānis jau ticis pie savas Māšes.
Bet tad pēkšņi kaut kas notiek un 1850. gada revīzijas saraksti visā krāšņumā parāda, cik ātri var izplēnēt viena liela saime, katram aizejot savā virzienā. Tā ir šo sarakstu burvība, ka no tiem prasa ne tikai situāciju skaitīšanas brīdī, bet arī ziņas par pazudušajiem vai pēkšņi ieraudzītajiem ļaudīm - kas, no kurienes vai uz kurieni...
Tā 1850. gadā Jēkabs, ģimenes galva, jau trīs gadus kā miris. Dēls Jānis ar visu sieviņu iesākumā, 1837. gadā devies vai aizsūtīts uz Ruckas muižu, bet, divus gadus vēlāk, atgriežoties Drabešu muižā, nav apmeties vis pie tēva Rudzītī, bet Ķuperos. Ar visu sievu, diviem dēliem un trim meitām. Otrais dēls tēva sētu arī atstājis 1837. gadā, tikai uz citu pusi, uz Veismaņu muižu. Trešo dēlu, kam ik revīzijā pierakstīts klāt viņa skumjais liktenis - blodsinnig, šķiet auklē Jānis - vismaz šie divi brāļi vienā sētā. Juris, ceturtais dēls 1846. gadā devies uz Bānūžu muižu, un tikai piektais dēls, Kārlis, un viņa mazliet vecākā māsa Anna Rudzītī, kā šķiet, bijuši līdzās tēvam arī viņa pēdējās dienās.
Vēl pēc astoņiem gadiem arī Pēteris Ķuperos būs palicis viens, jo 1855. gadā Jānis ar abiem dēliem dodas vēl kaut kur citur, ārpus Drabešu muižas. Kur tieši - salasīt grūti. Taču Drabešu 1858. gada revīzijā viņu vairs nav, tikai ieraksts, ka bijuši.
Par meitām pat nav runa - sadzīt pēdas, kur kura aizprecēta prasa vairāk laika, nekā puišus saskaitīt. Bet fakts paliek fakts - kamēr Bulles Anža Rudzīšiem izdevās noturēties kā lielai saimei vismaz līdz pēdējo revīziju gadiem, viņa brāļa Jēkaba zars ja ne nolūza, tad izgaisa, turklāt īsā laikā. Interesanti, vai tā notika, jo paši devās labāku dzīvi meklēt, vai tāpēc, ka muižkungs, kaut arī vairs ne dzimtkungs, turpināja spēlēt šahu, izvietodams un pārvietodams zemniekus pa mājām sev izdevīgās pozīcijās. Ceru, ka muižu arhīvi to varētu parādīt. Lai arī nav man tieši radi, tomēr vec..... vectēva brāļa jeb manas Mārietas vīrabrāļa atvases un viņu atvases.
piektdiena, 2012. gada 5. oktobris
Kad gadījās meitās bērns...
Savā ziņā šodienas jaunkundzēm ir stipri vieglāka dzīve kā jebkad agrāk, ja gadās neprecētai bērns. Protama lieta, vientuļās mātes statuss un dzīve gan jau arī šodien nav medusmaize, bet, atšķirībā no citiem laikmetiem, sabiedrība kopumā uz to pasākusi skatīties kā uz normu. Tā notiek un viss.
Tā mēdza notikt arī 19. gadsimtā, un tad tā pavisam noteikti nebija ierasta lieta. Nebija tas arī kā spoku ieraudzīt, ik pa laikam kāds puisis kādu meitu pievīla un kādai meitās bērnu pataisīja, un visam pagastam bija, par ko mēles trīt un valodas turēt. Meitai atlika vien sakost zobus un izturēt. Un viņas bērnam arī, jo, kur citiem baznīcu sarakstos ierakstīja tēva vārdu, palika tukša vieta, un ailes, kur mācītājs tajā gadā dzimušo skaitu fiksēja, bija veselas trīs - laulībā dzimušie, ārlaulībā dzimušie, nedzīvi dzimušie. Un, katru reizi, kad kādā lietā vajadzēja uzlūkot cilvēka dzimšanas datus, atkal un atkal degunā tika iegrūsts fakts, ka mātei dzīvē ne tā gadījies.
Berta Rudzītis, no Rāmuļu muižas Rudzīšiem gan, arī bija atzīmēta tajā vidējā ailītē, un šodien varam minēt, vai to, kas bija viņas tēvs, zināja tikai viņas māte Alvīne vai par to viszinīgi tenkoja viss pagasts. Taču tad, kad septiņgadīgais meitēns pāragri devās uz citu sauli, arī viņas miršanas ierakstā mācītājs ar trekni melnu tinti ierakstījis - Alvīnes Ballod, dzim. Rudzīt ārlaulības meita. Spriežot pēc uzvārda, Alvīne to septiņu gadu laikā bija apprecējusies, bet Bertas statusam tas diez ko līdzējis nebija.
Taču bija arī skaisti romantiskie stāsti, par kuriem gan jau ka varētu filmas filmēt un romānus rakstīt - par to, kā viņš tomēr galu galā saprot, ka viņa ir tā īstā un vienīgā. Un cik skumji bija sekot mazās Bertas stāstam, tik smaidīgi - ieraudzīt Karlīnes un Kristīnes stāstus.
Karlīne 6. februārī pasaulē laida mazo Mildu. No zināma tēva, taču - ne laulībā ar viņu. Mildu mācītājs, kā jau neprecētas meitas bērnu, bija atzīmējis ārlaulības bērnu ailītē. Tā paša gada 30. maijā tēvs, vārdā Augusts tomēr nonācis pie lēmuma Karlīni apprecēt. Tā arī mācītājs pierakstījis - apprecēja māti un atzina par savu.
Kristīnes stāsts, iespējams, vēl romantiskāks. Viņas dēlēnam Artūram piedzimstot, ieraksts kā Bertai - bez tēva. Un kā meitai ar bērnu Kristīnei nākas nodzīvot gandrīz gadu, jo bija jāpaiet deviņiem mēnešiem, lai mācītājs dzimšanas ierakstam līdzās ierakstītu - Kristīni apprecējis Ernests un atzinis par savu. Un šodien var tikai minēt, vai precētājs bija īstenais tēvs vai arī tik ļoti gribēja Kristīni, ka bija ar mieru cita dēlam dot savu vārdu. Katrā ziņā par viņām abām prieks. Varbūt ne pilnīgi un galīgi, bet vismaz kaut cik dzīves nokārtojās.
Tā mēdza notikt arī 19. gadsimtā, un tad tā pavisam noteikti nebija ierasta lieta. Nebija tas arī kā spoku ieraudzīt, ik pa laikam kāds puisis kādu meitu pievīla un kādai meitās bērnu pataisīja, un visam pagastam bija, par ko mēles trīt un valodas turēt. Meitai atlika vien sakost zobus un izturēt. Un viņas bērnam arī, jo, kur citiem baznīcu sarakstos ierakstīja tēva vārdu, palika tukša vieta, un ailes, kur mācītājs tajā gadā dzimušo skaitu fiksēja, bija veselas trīs - laulībā dzimušie, ārlaulībā dzimušie, nedzīvi dzimušie. Un, katru reizi, kad kādā lietā vajadzēja uzlūkot cilvēka dzimšanas datus, atkal un atkal degunā tika iegrūsts fakts, ka mātei dzīvē ne tā gadījies.
Berta Rudzītis, no Rāmuļu muižas Rudzīšiem gan, arī bija atzīmēta tajā vidējā ailītē, un šodien varam minēt, vai to, kas bija viņas tēvs, zināja tikai viņas māte Alvīne vai par to viszinīgi tenkoja viss pagasts. Taču tad, kad septiņgadīgais meitēns pāragri devās uz citu sauli, arī viņas miršanas ierakstā mācītājs ar trekni melnu tinti ierakstījis - Alvīnes Ballod, dzim. Rudzīt ārlaulības meita. Spriežot pēc uzvārda, Alvīne to septiņu gadu laikā bija apprecējusies, bet Bertas statusam tas diez ko līdzējis nebija.
Taču bija arī skaisti romantiskie stāsti, par kuriem gan jau ka varētu filmas filmēt un romānus rakstīt - par to, kā viņš tomēr galu galā saprot, ka viņa ir tā īstā un vienīgā. Un cik skumji bija sekot mazās Bertas stāstam, tik smaidīgi - ieraudzīt Karlīnes un Kristīnes stāstus.
Karlīne 6. februārī pasaulē laida mazo Mildu. No zināma tēva, taču - ne laulībā ar viņu. Mildu mācītājs, kā jau neprecētas meitas bērnu, bija atzīmējis ārlaulības bērnu ailītē. Tā paša gada 30. maijā tēvs, vārdā Augusts tomēr nonācis pie lēmuma Karlīni apprecēt. Tā arī mācītājs pierakstījis - apprecēja māti un atzina par savu.
Kristīnes stāsts, iespējams, vēl romantiskāks. Viņas dēlēnam Artūram piedzimstot, ieraksts kā Bertai - bez tēva. Un kā meitai ar bērnu Kristīnei nākas nodzīvot gandrīz gadu, jo bija jāpaiet deviņiem mēnešiem, lai mācītājs dzimšanas ierakstam līdzās ierakstītu - Kristīni apprecējis Ernests un atzinis par savu. Un šodien var tikai minēt, vai precētājs bija īstenais tēvs vai arī tik ļoti gribēja Kristīni, ka bija ar mieru cita dēlam dot savu vārdu. Katrā ziņā par viņām abām prieks. Varbūt ne pilnīgi un galīgi, bet vismaz kaut cik dzīves nokārtojās.
otrdiena, 2012. gada 2. oktobris
Kaimiņu muižas Rudzīši.
Par tiem Rudzīšiem, kuru saknes aug no Drabešu Bulle vai Drabešu Klabbe, man viss ir skaidrs, tie - manējie. Taču pa kādam Rudzītim, pat veselai ģimenei, itin bieži var ieraudzīt ne tikai Drabešu muižas citu māju sarakstos, bet arī citās Āraišu draudzei piederīgajās muižās. Un ej nu tieci skaidrs no tām pāris rindiņām muižu revīzijās, kas kam bijis kas. Vienvakar par katru cenu gribēju sev pierādīt, ka Cēsu pilsmuižas Piesēnu Rudzīši man rada. Šovakar iestrēgu pie Drabešiem tuvākas, Spāres kroņa muižas Rudzīšiem. Jo 21. gadsimta loģiskais prāts saka - nu nevar būt tā, ka vienas draudzes ietvaros trejas dzimtas paķērušas to pašu uzvārdu, lai arī katra citā muižā.
Bet, jo dziļāk roku, jo tuvāk nāku pie (sev) skumjās atziņas, ka ir gan iespējams. Ar spārēniešiem, visas pieejamās un saprotamās revīzijas izburot, tiku pat paaudzi vai divas tālāk kā ar sev zināmajiem tiešajiem radiem, un viss rāda - viņiem citi priekšteči, un tuvākais iespējamais kopīgais sencis - pārāk tāls, lai būtu pamatā viena uzvārda ņemšanai.
Taču, lai arī rādās, ka ne saviem senčiem šis vakars veltīts, neskumstu. Arī šī dzimta deva vielu pārdomām ar notikumiem, ar kuriem vēl nebiju sadūrusies, reģistrus pētot.
Piemēram, 1754. gadā dzimušajam Jurim, Jāņa dēlam, pirmais piedzima dēls Jānis. Vienīgā liecība par to, ka tāds Jānis šajā muižā dzīvojis, ir 1816. gada revīzija. "1819 Rekrut" tur atzīmēts pretī viņa vārdam, visticamāk liecinot, ka tieši viņš savos divdesmit septiņos gados izvilka to lozi kas nozīmēja došanos cara 25 gadu armijas dienestā.
Mačam, kas iespējams bija rada Jurim, jo vēlākās revīzijās dzimtas numurs viens, bet kopīgu senci viņiem abiem joprojām neesmu sadzinusi, pavisam bija trīs dēli. Vismaz. Jaunākais, Jēkabs, apprecēja Kaču, vecākais, Jēkabs, apprecēja Annu, bet par vidējo, Kārli, arī ziņas tikai 1816. gada revīzijā. Viņam tajā brīdī ir 12 gadi un sarakstu sastādītājs viņa vārdam klāt pierakstījis - kurls, vājprātīgs. Visticamāk pēc desmit gadiem revīziju sarakstos viņš nav atrodams, jo jau bija ierakstīts sarakstā, no kura nesvītro, kuru nelabo, no kura rekrūšos gribēdams nevienu nepaņemsi.
Vēl tāda interesanta lieta ar šiem Rudzīšiem ir fakts, ka, tāpat kā visi citi Spāres kroņa muižas zemnieki, viņi vēl pirms uzvārdu došanas dzīvoja ar uzvārdiem. Jura dzimta bija Mērnieki, Mača dzimta bija Timmi. Un šodien var vien minēt (vai meklēt, kādos dokumentos to vēl varētu rakt, ja saglabājušies), kāpēc pie uzvārdu došanas viņi pēkšņi izrādījās viena dzimta ar vienu ģimenes numuru un pieņēma vienu, Rudzīšu uzvārdu.
P.S. Mača dēls Jānis 1826. gada revīzijā bija ticis pie goda vilkt tos trīs krustiņus. Lai arī nav no mana radu pulka, tik un tā bija tā savādi priecīgi ap sirdi, savas dzimtas uzvārdu ieraugot arī tajā lappusē.
Bet, jo dziļāk roku, jo tuvāk nāku pie (sev) skumjās atziņas, ka ir gan iespējams. Ar spārēniešiem, visas pieejamās un saprotamās revīzijas izburot, tiku pat paaudzi vai divas tālāk kā ar sev zināmajiem tiešajiem radiem, un viss rāda - viņiem citi priekšteči, un tuvākais iespējamais kopīgais sencis - pārāk tāls, lai būtu pamatā viena uzvārda ņemšanai.
Taču, lai arī rādās, ka ne saviem senčiem šis vakars veltīts, neskumstu. Arī šī dzimta deva vielu pārdomām ar notikumiem, ar kuriem vēl nebiju sadūrusies, reģistrus pētot.
Piemēram, 1754. gadā dzimušajam Jurim, Jāņa dēlam, pirmais piedzima dēls Jānis. Vienīgā liecība par to, ka tāds Jānis šajā muižā dzīvojis, ir 1816. gada revīzija. "1819 Rekrut" tur atzīmēts pretī viņa vārdam, visticamāk liecinot, ka tieši viņš savos divdesmit septiņos gados izvilka to lozi kas nozīmēja došanos cara 25 gadu armijas dienestā.
Mačam, kas iespējams bija rada Jurim, jo vēlākās revīzijās dzimtas numurs viens, bet kopīgu senci viņiem abiem joprojām neesmu sadzinusi, pavisam bija trīs dēli. Vismaz. Jaunākais, Jēkabs, apprecēja Kaču, vecākais, Jēkabs, apprecēja Annu, bet par vidējo, Kārli, arī ziņas tikai 1816. gada revīzijā. Viņam tajā brīdī ir 12 gadi un sarakstu sastādītājs viņa vārdam klāt pierakstījis - kurls, vājprātīgs. Visticamāk pēc desmit gadiem revīziju sarakstos viņš nav atrodams, jo jau bija ierakstīts sarakstā, no kura nesvītro, kuru nelabo, no kura rekrūšos gribēdams nevienu nepaņemsi.
Vēl tāda interesanta lieta ar šiem Rudzīšiem ir fakts, ka, tāpat kā visi citi Spāres kroņa muižas zemnieki, viņi vēl pirms uzvārdu došanas dzīvoja ar uzvārdiem. Jura dzimta bija Mērnieki, Mača dzimta bija Timmi. Un šodien var vien minēt (vai meklēt, kādos dokumentos to vēl varētu rakt, ja saglabājušies), kāpēc pie uzvārdu došanas viņi pēkšņi izrādījās viena dzimta ar vienu ģimenes numuru un pieņēma vienu, Rudzīšu uzvārdu.
P.S. Mača dēls Jānis 1826. gada revīzijā bija ticis pie goda vilkt tos trīs krustiņus. Lai arī nav no mana radu pulka, tik un tā bija tā savādi priecīgi ap sirdi, savas dzimtas uzvārdu ieraugot arī tajā lappusē.
Abonēt:
Ziņas (Atom)