Savā ziņā šodienas jaunkundzēm ir stipri vieglāka dzīve kā jebkad agrāk, ja gadās neprecētai bērns. Protama lieta, vientuļās mātes statuss un dzīve gan jau arī šodien nav medusmaize, bet, atšķirībā no citiem laikmetiem, sabiedrība kopumā uz to pasākusi skatīties kā uz normu. Tā notiek un viss.
Tā mēdza notikt arī 19. gadsimtā, un tad tā pavisam noteikti nebija ierasta lieta. Nebija tas arī kā spoku ieraudzīt, ik pa laikam kāds puisis kādu meitu pievīla un kādai meitās bērnu pataisīja, un visam pagastam bija, par ko mēles trīt un valodas turēt. Meitai atlika vien sakost zobus un izturēt. Un viņas bērnam arī, jo, kur citiem baznīcu sarakstos ierakstīja tēva vārdu, palika tukša vieta, un ailes, kur mācītājs tajā gadā dzimušo skaitu fiksēja, bija veselas trīs - laulībā dzimušie, ārlaulībā dzimušie, nedzīvi dzimušie. Un, katru reizi, kad kādā lietā vajadzēja uzlūkot cilvēka dzimšanas datus, atkal un atkal degunā tika iegrūsts fakts, ka mātei dzīvē ne tā gadījies.
Berta Rudzītis, no Rāmuļu muižas Rudzīšiem gan, arī bija atzīmēta tajā vidējā ailītē, un šodien varam minēt, vai to, kas bija viņas tēvs, zināja tikai viņas māte Alvīne vai par to viszinīgi tenkoja viss pagasts. Taču tad, kad septiņgadīgais meitēns pāragri devās uz citu sauli, arī viņas miršanas ierakstā mācītājs ar trekni melnu tinti ierakstījis - Alvīnes Ballod, dzim. Rudzīt ārlaulības meita. Spriežot pēc uzvārda, Alvīne to septiņu gadu laikā bija apprecējusies, bet Bertas statusam tas diez ko līdzējis nebija.
Taču bija arī skaisti romantiskie stāsti, par kuriem gan jau ka varētu filmas filmēt un romānus rakstīt - par to, kā viņš tomēr galu galā saprot, ka viņa ir tā īstā un vienīgā. Un cik skumji bija sekot mazās Bertas stāstam, tik smaidīgi - ieraudzīt Karlīnes un Kristīnes stāstus.
Karlīne 6. februārī pasaulē laida mazo Mildu. No zināma tēva, taču - ne laulībā ar viņu. Mildu mācītājs, kā jau neprecētas meitas bērnu, bija atzīmējis ārlaulības bērnu ailītē. Tā paša gada 30. maijā tēvs, vārdā Augusts tomēr nonācis pie lēmuma Karlīni apprecēt. Tā arī mācītājs pierakstījis - apprecēja māti un atzina par savu.
Kristīnes stāsts, iespējams, vēl romantiskāks. Viņas dēlēnam Artūram piedzimstot, ieraksts kā Bertai - bez tēva. Un kā meitai ar bērnu Kristīnei nākas nodzīvot gandrīz gadu, jo bija jāpaiet deviņiem mēnešiem, lai mācītājs dzimšanas ierakstam līdzās ierakstītu - Kristīni apprecējis Ernests un atzinis par savu. Un šodien var tikai minēt, vai precētājs bija īstenais tēvs vai arī tik ļoti gribēja Kristīni, ka bija ar mieru cita dēlam dot savu vārdu. Katrā ziņā par viņām abām prieks. Varbūt ne pilnīgi un galīgi, bet vismaz kaut cik dzīves nokārtojās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru