sestdiena, 2012. gada 13. oktobris

Viss plūst, mainās... un galu galā izzūd.

Drabešu muižas zemēs Rudzīšu vārdu nesa ne tikai divi spēcīgi dzimtas zari, bet arī viena zara apdzīvotās mājas. 1826. gada revīzijā Nr.13. jeb Rudzihtis sarakstā itin viegli lasīt, ka tur dzīvo un saimnieko Jēkabs Rudzītis un viņa sieva Anna, un viņiem abiem aug pieci dēli. Agrākās revīzijās - dēlu, protams, mazāk, jo nedzimušos ieskaitīt nevarēja un vēlāk arī klāt nerakstīja - tam bija mācītājs un viņa draudzes saraksti.
Neesmu varējusi nofiksēt konkrētu brīdi, kad tieši Jēkabs aizgāja no dzimtas mājām - Bulles, lai ieliktu pamatu savam dzimtas zaram, taču skaidrs, ka tas izdevās - ar katru revīziju ģimene arvien kuplāka, 1834. gadā tai pievienojās jau pirmās ieprecētās sievas, jo vecākais dēls Jānis jau ticis pie savas Māšes.

Bet tad pēkšņi kaut kas notiek un 1850. gada revīzijas saraksti visā krāšņumā parāda, cik ātri var izplēnēt viena liela saime, katram aizejot savā virzienā. Tā ir šo sarakstu burvība, ka no tiem prasa ne tikai situāciju skaitīšanas brīdī, bet arī ziņas par pazudušajiem vai pēkšņi ieraudzītajiem ļaudīm - kas, no kurienes vai uz kurieni...

Tā 1850. gadā Jēkabs, ģimenes galva, jau trīs gadus kā miris. Dēls Jānis ar visu sieviņu iesākumā, 1837. gadā devies vai aizsūtīts uz Ruckas muižu, bet, divus gadus vēlāk, atgriežoties Drabešu muižā, nav apmeties vis pie tēva Rudzītī, bet Ķuperos. Ar visu sievu, diviem dēliem un trim meitām. Otrais dēls tēva sētu arī atstājis 1837. gadā, tikai uz citu pusi, uz Veismaņu muižu. Trešo dēlu, kam ik revīzijā pierakstīts klāt viņa skumjais liktenis - blodsinnig, šķiet auklē Jānis - vismaz šie divi brāļi vienā sētā. Juris, ceturtais dēls 1846. gadā devies uz Bānūžu muižu, un tikai piektais dēls, Kārlis, un viņa mazliet vecākā māsa Anna Rudzītī, kā šķiet, bijuši līdzās tēvam arī viņa pēdējās dienās.

Vēl pēc astoņiem gadiem arī Pēteris Ķuperos būs palicis viens, jo 1855. gadā Jānis ar abiem dēliem dodas vēl kaut kur citur, ārpus Drabešu muižas. Kur tieši - salasīt grūti. Taču Drabešu  1858. gada revīzijā viņu vairs nav, tikai ieraksts, ka bijuši.

Par meitām pat nav runa - sadzīt pēdas, kur kura aizprecēta prasa vairāk laika, nekā puišus saskaitīt. Bet fakts paliek fakts - kamēr Bulles Anža Rudzīšiem izdevās noturēties kā lielai saimei vismaz līdz pēdējo revīziju gadiem, viņa brāļa Jēkaba zars ja ne nolūza, tad izgaisa, turklāt īsā laikā. Interesanti, vai tā notika, jo paši devās labāku dzīvi meklēt, vai tāpēc, ka muižkungs, kaut arī vairs ne dzimtkungs, turpināja spēlēt šahu, izvietodams un pārvietodams zemniekus pa mājām sev izdevīgās pozīcijās. Ceru, ka muižu arhīvi to varētu parādīt. Lai arī nav man tieši radi, tomēr vec..... vectēva brāļa jeb manas Mārietas vīrabrāļa atvases un viņu atvases.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru