Vismaz vienā jomā zemnieks no muižkunga neatšķīrās - visu, ko nu varēja uzskatīt par mantojamu, ieskaitot, kā raksta dažādi vēsturnieki, vienīgo sociālo statusu, kādu zemnieks varēja iemantot, proti, saimnieka godu, mantoja vecākais dēls. Bērnu gan parasti bija vairāk nekā viens un pārējiem nācās samierināties ar gājēju kārtu - vai nu paliekot turpat, brāļa paspārnē vai arī dodoties citur par meitām, puišiem, kalpiem, kalponēm.
Mārietai arī bērnu nebija mazums - seši dēli un meitiņa peciņa. Nākamā saimnieka gods bija kritis vecākajam, Jānim. Droši vien tāpēc otro dēlu kaut kur starp septiņu un divpadsmit gadu vecumu, šķiet, atdeva ganos vai citos darbos uz Virgābeles mājām - 1811. gada revīzijā viņš kā septiņgadīgs puika dzīvojas tēva sētā, bet 1816. gadā jau vairs nē. Jēkabs tā arī neatgriezīsies pie tēva, vismaz ne papīros, bet gan pārcelsies uz pašu muižu, apņems sievu, pēc gadiem sagaidīs turp pārceļamies arī jaunāko brāli Anžu, bet 1842. gadā pārcelsies uz Rāmuļu muižu. Ko viņš tur dara tālāk - tas vairs ne Drabešu muižas papīros.
Taču nez, kā būtu iegrozījusies Jēkaba dzīve, ja viņš zinātu, ka 1819. gadā vecākais brālis vienkārši ņems un aizbēgs. Pievienosies tiem zemnieku kārtas ļaudīm, par kuriem dažkārt sludinājumus publicēja pat Rīgas avīzes arī tad, ja aizbēgušā saknes bija meklējamas krietnu gabalu no pilsētas. Laikam jau muižniekiem tāpat kā dažkārt zemniekiem šķita, ka ja ne visi, tad vismaz daži ceļi varētu vest turp, kā uz tādu apsolīto zemi, kur visi sapņi piepildās.
Diviem vecākajiem dēliem izstājoties no rindas uz saimnieka godu, mazliet mazāk par savu nākotni, iespējams, sāka satraukties trešais - Kārlis, kurš pēkšņi bija kļuvis par mantinieku. Ar tādu domu puisis dzīvoja un strādāja līdz 1828. gadam, kad atkal pienāca tā diena, kurā kādam no Drabešu muižas jaunajiem puišiem bija jādodas 25 gadus garajā cara armijas dienestā. Liktenīgā loze krita Kārlim un jau 1834. gada revīzija par viņu liecina vien to, ka 1816. gadā viņam bija deviņi gadi, bet statusu ailītē skaidri salasāms "1828 Rekrut".
Tā par saimnieku kļuva Mārcis - pēc kārtas ceturtais no Mārietas dēliem, nākamo saimnieku tēvs un vectēvs, mans vecvecvecvecvectēvs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru