Saimniekmeitas precības.

Manu vecvecvecvectēva māsīcu sauca Liene, viņa bija dzimusi 1846. gadā un bija ceturtā meita saviem vecākiem. Kamēr Anžs, Lienes tēvs, droši vien turpināja gaidīt dēlu-mantinieku, lai saimnieka gods nebūtu iegātnim jāatstāj, Trīnai, viņas mātei, piecpadsmit gadus tuva nākotnē tobrīd solīja varenas meitu mātes statusu ar visu no tā izrietošo. Lai arī meitām palikšanu saimnieku kārtā varēja nodrošināt vien saimnieka apprecēšana un piedzimšana saimniekam un viņa sievai nebūt nenozīmēja izbēgšanu no gājēju likteņa, sarakstos viņas tik un tā atzīmētas kā "saimnieka meitas".

1868. gadā saimnieka meitu Lieni uzrunājis Pēteris Resgals, puisis no nemaz ne tuvām mājām, tātad noskatīšanai bija vajadzējis ko vairāk par kopīgām gaitām ikdienā, Lienes tēva sētā. Abi bijuši līdzīgā vecumā  - abiem divdesmit divi gadi aiz muguras, kas nebija pāragrs, bet, skatoties uz baznīcgrāmatu ierakstiem kopumā, ne tuvu ne novēlots precību laiks. Jaunie bija saderējuši, pabijuši pie mācītāja, divreiz uzsaukti un... ar to viss arī beidzies.

Kā jau ierasts, var tikai minēt, vai paši izšķīrušies vai vecāki nav gribējuši meitu pie kalpa izdot - vēsture saglabājusi tikai to mazo ierakstu pretī abu vārdiem - "nicht angebieten". Pēc četriem gadiem, 1872. gadā joprojām kalps Pēteris būs ieskatījies citā attālu māju meitā - arī kalponē Annā un šoreiz abu vārdiem pretī ne vien triju uzsaukšanu datumi, bet arī atsevišķa atzīme par laulībām. Anna ir astoņus gadus jaunāka, tikko sasniegusi savus astoņpadsmit. Tiesa, atkal, uz kopējā fona, kur arī divdesmit gadu starpība nav nekas neparasts, tas tāds sīkums vien šķiet, un to, vai dzīvojuši laimīgi (vai vismaz atvasēm bagāti), gan jau rāda tie paši draudzes saraksti.

Lienei, kurai arī tobrīd bija par astoņiem gadiem vairāk nekā jaunajai sievai, savu aubi nācās paglabāt pūralādē vēl pāris gadus, bet tad - tad jau arī viņš bija klāt, turpat no Intu muižas, mazliet jaunāks par viņu pašu, taču ar vienu īpašību, kas viņu jau padarīja par labāku precinieku - 1874. gada 17. aprīlī viņš Lieni tiešām arī apprecēja.

Citām meitām gan gāja arī sāpīgāk un bēdīgāk, sevišķi tai vienai, kura, ar iecerēto tikusi līdz otrajai uzsaukšanai, divus mēnešus vēlāk dabūja noskatīties, kā tas pats iecerētais pie altāra aizved citu. Un gan jau, ja ne noskatījās, tad zināja, jo draudze jau viena un tā pati, turpat vien viss notika un tie paši ļaudis vien mēles trina.