Izglītotais.

Es vēl neesmu pavaicājusi gudrajiem un zinošajiem domubiedriem, kas tieši ir sarakstīts tajās muižu revīziju lappusēs, kur kaut kādas normas ir prasījušas arī zemnieku parakstus. Ne visu turklāt, parasti tur atrodams pārītis mācītāja uzrakstītu zemnieku - saimnieku, ģimeņu galvu - vārdi un uzvārdi, pie kuriem tad ar mazliet trīcošu roku, ar krietni stiprāku spalvas uzspiedienu savilkti tie leģendārie trīs krustiņi, par kuriem savulaik, skolas vēstures stundās mums stāstīja un mēs grozījām galvas. Mums bija tikai desmit vienpadsmit gadu un likās dīvaini, ka lieli vīri, kam daudz vairāk gadu, tik vien varēja, kā tos trīs krustiņus uzrakstīt.

Taču Cēsu pilsmuižā  jau 1827. gadā bija tāds Jēkups Šlanke, kas prata rakstīt. Un gan jau arī to Jakobu, kura vārdu vilkusi mācītāja spalva un un kura mazliet drebelīgie trīs krustiņi novietojušies tieši virs Jēkaupa Šlankes vārda, patiesībā sauca mazliet citādi, ne tā, kā mācītājs saklausīja un uzrakstīja. Bet viņam diemžēl nebija iespēja rakstīt pašam.

Un vēl man liekas, ka rakstot Jēkupa roka trīcējusi ne jau no bailēm vai satraukuma, bet gan svarīguma - skatoties, kā citi velk krustiņus, viņš noteikti jutās tā mazliet īpaši, rakstot burtus. Tā svarīgi, jo viņš bija iemācījies veselu mākslu un zinātni un, pasaukts uz muižu, varēja to likt lietā.

Var jau arī būt, ka tā nebija. Bet uzrakstītie divi vārdi raisa smaidu, pat ja ne mans sencis to paveicis.

Pēc pieciem gadiem līdzīgā dokumentā krustiņus nevilks jau četri - Jēkaups viņu vidū un tieši tā arī savu vārdu uzrakstīs. Krišam Balodim, toties, rokraksts tik izdreijāti skaists, ka varētu laist arī pie baznīcgrāmatu rakstīšanas. Daža laba mācītāja vietā.

P.S. Vēl salīdzinoši nesen vecā radu tante, par Jēkabiem atmiņu stāstus stāstot, viņus visus kā vienu dēvēja par Jēkaupiem. Tā šai apvidū bija ierasts.

Skumjie stāsti. Reizēm ar smaidu.

Par savu Mārietu (tā viņu nodēvēja mans radinieks, kad, uz viņa jautājumu, vai viņas klātbūtne manā dzimtas kokā ir droša, atbildēju, ka ir un ja nebūtu, tad nodrošinātu, jo no viņas neatteikšos. "Savu Mārietu vajag aizstāvēt," viņš rakstīja, un es pasmaidīju) vispirms uzzināju dzimšanas gadu un tikai tas, ka viņas vārds vēl arvien parādījās dažādos sarakstos, lika man nojaust - viņas mūžs nav bijis no īsajiem.

Mūža pēdējā notikuma datumus nākas meklēt sarakstos, kas ne tuvu nav tik prieka pilni kā uzsaukto reģistri (un pat tajos gadās pa kādam pārim, kas galu galā neapprecas), un ietver līdzīgu sūruma devu kā tie kristīto reģistru ieraksti, kuros bērna vietā ierakstīts "dzimis nedzīvs". Mirušo saraksti glabā nāves un bēru datumus, vecumu, ja, kā nākas, iepazīts mācītāja rokraksts, var izlasīt arī iemeslu.

Kad uzdūros ierakstam par Mārietas nāvi, attapos smaidām tādu rāmu smaidu. Viņai bija 85 gadi un tam laikam tas ir patiešām daudz, jo iemeslu "no vecuma" var redzēt līdzās arī divdesmit gadus jaunākiem aizgājējiem. Pat tie sausie dzīves dati, kas par viņas paaudzi izrokami no baznīcgrāmatām un revīzijām, liek domāt - viņas bēres bija drīzāk skaistas dzīves svinēšana. Par tādiem ierakstiem grūti bēdāties.

Bet turpat līdzās, tajos pašos reģistros pietiek ar divām rindiņām, lai nākotnei nodotu ziņu par ģimenes traģēdiju. Kā pirmo mācītājam nācies ierakstīt dienu vecu meitenīti, Annu. "Vājums," viņš atzīmējis ailītē, kas prasa norādīt nāves iemeslu. Tikai trīs dienas vēlāk, tieši zem meitas, ierakstīta arī māte. Jūle tobrīd bijusi 37 gadus un 7 mēnešus veca, un mirusi dzemdību dēļ. Aiz sevis atstājot atraitni un, iespējams, ne tikai atraitni - to rādīs draudzes locekļu saraksti. Starp citu, Jūle bērnu pasaulē laida savam laikmetam pavisam ierastā vecumā, mātes ar gadskaitli pāri četrdesmit ir visai ierasta lieta. Tāpat kā veca saimnieka un jaunas meitas precības. Nez, vai viņas atraitnis apprecējās otrreiz? Pussaimnieka statuss gan jau ka nepadarīja viņu par pavisam netīkamu.

Dzimtas saknes meklējot - mana vecvecvecvecvecvecmāmiņa Mārieta.

Šobrīd mans mīļākais stāsts par vēsturi ir stāsts par manu vecvecvecvecvecvecmāmiņu Mārietu. Tas stāsts nav garš - ja taisnība ir Āraišu draudzes 1889. gada draudzes locekļu sarakstam, viņa ir dzimusi 1777. gada 23. augustā, bija precējusies ar manu vecvecvecvecvecvectēvu Anžu (pamazām izšķiros tā dēvēt savus senčus, kuru vārdi baznīcgrāmatās rakstīti kā Ansche). Savu vīru viņa pārdzīvoja, tāpēc pieredzēja ne tikai uzvārdu došanu, kurā mana vectēva dzimta tika pie sava stiprā uzvārda Rudzītis, bet arī to, kā viņas pēcnācēji no muižas izpērk mājas un kļūst par savas dzīves noteicējiem. Pēcnācēju viņai bija krietns pulciņš - veseli astoņi, par lielāko daļu no viņiem vēl daudz neko nezinu, bet gribētu uzzināt. Mārieta nodzīvoja garu un, cerams, skaistu mūžu, un atstāja šo pasauli 86 gadu vecumā.

Es nezinu, kāpēc no visa sazarotā koka, kurā vien pēc pāris nedēļu darba ierakstītas jau aptuveni pusotrs simts dzīvju, tieši viņai esmu pieķērusies visvairāk. Viens iemesls noteikti ir vārds - tas ir kļuvis par manu mīļāko sieviešu vārdu un es gribētu tādu savai meitai. Atzīšos, lasot baznīcas grāmatu ierakstus, atradu daudz Rudzīšu Trīnas, Māšes un Marri, taču ne Mārietas, kaut citās dzimtās bija ne viena vien. Nezinu, kāpēc, bet kopš to vārdu ieraudzīju, ļoti gribēju, lai tas izrādītos viens no manas dzimtas vārdiem. Kā Anžs vai Mārcis puišiem un vīriem. Bet manai dzimtai bija patikušas Trīnas, Māšes un Marri. Gan precēt, gan pasaulē laist. Līdz skaistajam brīdim, kad Mārieta kļuva par vecāko man zināmo priekšteci.

Tagad jau zinu arī viņas vīra, sava vec...vectēva vārdu un no dvēseļu revīzijām - arī viņas vīratēvu un vīramāti (tos gan vēl joprojām turu uz jautājuma zīmes, jo nav līdz galam droši...), zinu rindu rindām viņas un viņas vīrabrāļa pēcteču, bet - ja man būtu jāizvēlas viens un tieši viens no saviem priekštečiem, ar kura gariņu reiz, kādā dūmakainā Veļu laika vakarā gribētos aprunāties vai vismaz sasveicināties, nedomājot nosauktu tieši Mārietas vārdu. Patiesībā līdz veļu laikam vairs nav tālu. Klabus, mājas, uz kurām toreiz pārcēlās Rudzīšu saime un kurā joprojām dzīvo Rudzīši, viņa pieredzēja un, pavisam iespējams, turienes klēts vai rija bija viņas pēdējā atdusas vieta virszemē. Var jau būt, ka patiesībā kādā no laukos aizvadītajiem rudens brīvlaikiem tā rudens migliņa, kas vakarā glāstīja manu bērna vaigu, bija arī viņas pieskāriens un laba vēlējums.