Vecvecvecmāmiņa Julianne

Līdzīgi kā Mārietai no opja radu saimes, esmu pieķērusies krietni "nesenākai" radiniecei no omes puses - savai vecvecvecmāmiņai Juliannei Linai Štrauss. Par viņas stāstu diemžēl nākas teikt - tik parasts stāsts iz latviešu mazo cilvēku stāstu vēstures pūralādes. No bagātu māju lepnās saimnieces karš lika pārtapt par bēgli un atstāt ne tikai mājas, bet arī Latviju.
Patvērumu viņa rada Vācijā, taču tikai viens no trim bērniem, meita Auguste Ilona, bija izvēlējusies to pašu, bēgļu, ceļu, par pārējiem, Padomju savienībā palikušajiem, kā Augustes meita Silvija vēlāk rakstīs atmiņās, viņi neko vairs nezināja.
Julianne krietnu brīdi neko nezināja arī par Augusti un viņas mazbērniem, un, kad atkalsatikšanās, nu jau drošībā, notika, Juliannes mazdēls Rolfs atceras, ka viņa atvērusi durvis un noģībusi, jo savā prātā jau bija samierinājusies, ka uz visiem laikiem neatgriezeniski zaudējusi arī viņus. Silvija raksta, ka viss ko Oma varēja pateikt tikšanās brīdī, bijis "Mani bērni, mani bērni, ak, Dievs, mani bērni...".
Bet par spīti visam, fotogrāfijā, kura uzņemta DP nometnē, Julianne izskatās šādi. Skaista, ziedoša, smaidoša un bezgalīgu dvēseles spēku izstarojoša.

 Te, savukārt, Julianne vēl Bajāru saimniece - fotogrāfiju saņēmu kopā ar parakstu, ka uzņemta Pirmā pasaules kara laikā. Julianne, viņas vīrs un mans vecvecvectēvs Kārlis Vilhelms Štrauss, un bērni: Auguste Ilona, Margarēta un mans vecvectēvs Frīdrihs Voldemārs.