Revolucionāri?

Ja izdodas ierakstīt pareizos atslēgvārdus, šad un tad dzimtas sakņu meklējumu gaitās Google iepriecina tā, ka maz neliekas. Lūk, stāsts par Bebru Šmidriem no kāda bloga - kad biju Vecbebros, turienes skolotāja teica: "Ak, Šmidres, bija, bija mums te vietējā vēsturē Pēteris Šmidre kaut kādā sakarā..." Stāsta beigās piekautais varētu būt īstais, tiesa baznīcgrāmatas šo divu Šmidru eksistenci man vēl nebija uzrādījušas - būs jāmeklē. Tāpat kā sīkāka informācija par pašu noteikumu. Piemēram, jāpalūdz sabildēt tā grāmata, kad nākamreiz būšu taipusē.

1980.gadā izdotajā revolūcijas piemiņas grāmatā atrodams Reinis
Šmidris, kurš dzimis 1954.gadā rokpeļņa ģimenē. Pabeidzis Kokneses
pareizticīgo draudzes skolu un piedalījies krievu – turku karā kā
unteroficieris. Reiņa Šmidres dēls Pēteris arī iesaistās 
revolucionārajās aktivitātēs un kopā ar tēvu slēpj revolucionārus.
Pēc kara Reinis Šmidre strādājis gan par kalpu, gan mežsargu Koknesē.
Revolūcijas laikā 1906. gada aprīlī pie viņa ierodas dragūni oficieru
pavadībā un apcietina par revolucionāru Bernharda un Jāņa Svikliņu un
Jāņa Liģera slēpšanu. 1906. gada aprīlī Reini Šmidri nošauj,
pamatojoties uz iepriekšminēto apsūdzību par revolucionāru slēpšanu,
bet Pēteri piekauj.
Avots: http://leta90.leta.lv/celojums/stasts/liela-piekta-gada-revolucija-un-bebru-pagasts

Vecbebru muiža. Šodien.

Sākotnēji maģistra darbam bija jāved mani uz pavisam citu Latvijas malu, bet tur gāja tā, ka sanāca šitā un beigās nekā. Bija jāmeklē alternatīva, kura atradās apskaužami un neticami ātri un uz kuru dodoties pa ceļam gadījās muiža, kurai gana garu laiku piederēja vectēva mammas priekšteči Šmidres.

Ja/kad atkal gadīšos tajā pusē, droši vien aizstaigāšu arīdzan līdz tiem kapiem, kurus vietējie norādīs kā vismaz 19. gadsimta, cerībā ieraudzīt no baznīcgrāmatām pazīstamus uzvārdus. Bet pagaidām iztiku ar muižas un tās parka aplūkošanu un un iedomāšanos, kā tas bija tad, kad uz turieni simts un piecdesmit gadus atpakaļ darīšanās devās mani senči.

Pieci paraksti. Freudenberg muižas 1850. gada revīzija

Valoda

Jau atkal nākas sevi pieķert pie vecu vecās atziņas, ka, pārlieku domājot par ceļa mērķi, var gadīties palaist garām paša ceļa skaistumu. Vismaz dzimtas sakņu meklējumos noteikti, jo visai regulāri gadās vecajos rokrakstos uzdurties tādām rozīnītēm, kas liek pasmaidīt un aizmirst, ka pusi dienas esi būries cauri 19. gadsimta kirilicai, lai atklātu, ka, nē, arī šajā baznīcas grāmatā par tavējiem tomēr nekā.

Šodienas rozīnīte atsauca atmiņā ne pārāk seno eseju par Alfrēdu Bīlmani, kura bija jāraksta, piesakoties stipendijai. Tās ietvaros viena no teksta emocionālajām krāsvielām bija fakts, ka vīram, kas tik ļoti cīnījās par Latviju, dzimšanas dokuments bija rakstīts vāciski, bet miršanas dokuments angliski.

Tiem ļaudīm, kuru dzīvēm pieskaros savos meklējumos, visu rakstīja vāciski un/vai krieviski. Tāpēc nevarēju uz brīdi nepakavēties pie ieraksta, kas redzams bildītē zemāk. Nu vienkārši nevarēju. Jo bija jāsmaida par to, cik jauki tomēr, nepārtraukti burtojot svešvalodās, uzdurties pāris vārdiem savējā.

(Kokneses draudzes 1881. gada kristīto, laulāto, mirušo saraksti, 36. kadrs)

Kādu brīdi atpakaļ tepat jūsmoju par Jēkabu, kas mācēja rakstīt ko vairāk par trim krustiņiem. Tādi rakstītpratēji revīzijās atzīmējušies ik pa brīdim, par ko, protams, prieks, tāds savāda mīļuma piepildīts prieks. Šodien nolēmu, ka tie rokraksti, kas sevišķi iekrīt acīs, ir pelnījuši tapt izvilkti ārpus neskaitāmajām revīziju lappusēm. Tāpēc te lai ir pirmais kolekcijas eksemplārs - no Vecbebru muižas 1834. gada revīzijām.

Viņš gan nav mans radinieks, bet tam šoreiz nav nozīmes. Un vēl - nez, vai tas, ka "Jēkabs" uzrakstījies ar "p" ir speciāli vai arī varam skatīties un smaidīt, ka mazajās klasēs cītīgi apkarotā kļūda, kuru izraisa līdzskaņu mijas, eksistēja arī tajos senajos laikos.

Veci simboli

Lai arī Wikipedia apgalvo, ka "@" simbols patiesībā ir daudz vecāks, nekā līdz šim likās, piemēram, man, respektīvi, senākais zināmais šī simbola pieraksts esot datējams ar 1536. gada 4. maiju, kurā tas ierakstīts itāļu komersanta dokumentos, tik un tā šķiet amizanti šo, mūsdienās pavisam noteikti ar internetu nevis grāmatvedību asociēto zīmīti ieraudzīt 1811. gadā rakstītās muižas revīzijās.

"@" izmantots kā "a" aizstājējs numerācijā, taču - nebūt nav tā, ka vienmēr un visur. Tā vien liekas, ka revidētājam paticis šad un tad to burtiņu uzvilkt citādi, lai interesantāk pašam un citiem.

Pagasta vēsture avīzes lappusēs.

1936. gadā Cēsu vēstīs pārdesmit turpinājumos H. Enzeliņš stāstīja stāstu, ko pats bija nosaucis par Skatu Cēsu pilsētas un novada pagātnē. Stāsta sākums, kā jau pienākas, meklējams vēl aizvēsturē, un pamazām vien, soli pa solim lasītājs tika vests arvien tuvāk tābrīža mūsdienām. Stāsts, lai arī bagāts visādām detaļām, nav tik smalki izstrādāts, kā, piemēram, Āraišu draudzes mācītāja P. Bērenta grāmata par viņa draudzes vēsturi, taču - tikko tajā sāk parādīties atpazīstamas vietas un vārdi, ar tiem pietiek, lai katru turpinājumu izlasītu no pirmā burta līdz pēdējam punktam.

Tā, piemēram, Cēsu vēstu 162. numurā Enzeliņš pievēršas polim Drobišam, kura vārdā nosaukta arī Drabešu (Drobbusch) muiža, un norāda, ka vienā no viņam piederīgām vakām bijuši šādi ciemati: "Reuden, Kaikenen, Vilkussan, Klabbian, Jakulem, Leppeks", un ar tiem vēl viens bezļaužu ciemats, viena muiža un vēl nedaudz zemes. Sīkums par to muižu, arī tas "nedaudz zemes" nieks. Bet tās ziņas par vakām nāk no gadiem, kuru pieraksts sākas ar "viens seši", no 17. gadsimta. Un, ja ņem vērā, ka laika gaitā ne vienas vien mājas citām pievienotas un savu vārdu zaudējušas, savukārt citas - vēlāk un no jauna iekoptas, ir tāda mazliet svarīga sajūta, ieraugot Klabus to mājvārdu vidū, kas sarakstos stāv vēl no tiem laikiem. Bulle, manu Rudzīšu mītnesvieta pirms pārcelšanās uz Klabiem, arī pastāvējušas jau tajā laikā. Bet ar to vietu vēl neesmu sajūtu līmenī sasaistījusies - varbūt tāpēc, ka nekad tur nav būts.

1777. gadā Enzeliņa stāsts pievēršas zemnieku sūdzībai par savu dzimtas kungu, kas citur dēvēta pat par dumpi, jo nav izpalikusi arī kaušanās. Sūdzību bija parakstījis 71 zemnieks un tās mērķis bija panākt, ka turpmāk viņi klausītu tikai ķeizaram un tam arī maksātu un strādātu. Dzimtas kungs nebija labs patrāpījies, lai neteiktu vairāk. Savu, kā jau varēja paredzēt, zemnieki nepanāca, lai arī muižnieks saņēma norādījumu, ka pavisam pēc sava prāta izdzīt zemniekus viņam nav ļauts, par dumpošanos arī viņiem tika prāvi sodi. Četrus - Sorķu Mārci, Žagaru Krišu no Putras (kas bija sastādījis komisijai iesniegto rakstu), Putras Juri un tā brāli Jāni - atzina par kriminālnoziedzniekiem. Putras Jurim tika viens gads kroņa darbu un 20 pāri vienkāršu rīkšu pirms un pēc soda izciešanas, Žagaru Krišam - divi gadi kroņa darbu un 10 pāri asu rīkšu pirms un pēc soda izciešanas. Pie baznīcas. Pie baznīcas strīpām vien pēra arī pārējos dumpīgos zemniekus - kā brīdinājumu citiem pagastiem, bet, mācītājprāt, apkaunojumu viņa draudzei.

Kāpēc man acīs iekrita šis stāsts, kurā nav neviena Rudzīša? Tāpēc, ka mana Mārieta ap to 1777. gadu piedzima tieši Putrās. Un kas zina, vai kāds no tiem trim Putru vīriem, ja vien būtu vairāk dokumentu pieejami, neizrādītos viņas tēvs. Un pat ja nebija, viņas vecāki turpat līdzās šī notikuma atslēgas cilvēkiem mitinājās un gan jau arī vismaz saimes sarunu līmenī tajos bija iesaistīti.